Baznīcas un Svētā Krēsla auglība ir atkarīga no Kristus krusta
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētā Krēsla darbinieki savu Jubileju svinēja Marijas – Baznīcas Mātes dienā. Pāvests atzīmēja, ka šī laimīgā sakritība ir gaismas un iekšējas Svētā Gara iedvesmas avots. “Vasarsvētkos Gars bagātīgi nolija uz Dieva tautu un šajā garīgajā gaisotnē šodien mēs baudām īpašu dienu, vispirms ar meditāciju, ko tikko noklausījāmies un tagad Dieva Vārda un Euharistijas banketā,” teica Leons XIV.
“Dieva Vārds šajās svinībās mums ļauj saprast Baznīcas un tās ietvaros arī Svētā Krēsla noslēpumu,” turpināja pāvests, norādot uz diviem Svēto Rakstu izvilkumiem – no Apustuļu darbu 1. nodaļas (12-14) un no Jāņa Evaņģēlija 19. nodaļas (25-34). Svētais tēvs sāka ar Jēzus nāves aprakstu. Jānis, vienīgais no 12 apustuļiem, kurš ir klāt Kalvārijā, redzēja un liecināja, ka zem krusta kopā ar citām sievietēm bija Jēzus māte. Ar savām ausīm viņš dzirdēja pēdējos Skolotāja vārdus, tostarp šos: “Sieviet, lūk, tavs Dēls!” un vēlāk tos, ko Jēzus veltīja viņam: “Lūk, tava māte!”
Pāvests paskaidroja, ka Marijas mātišķība caur krusta noslēpumu ir izdarījusi neiedomājamu lēcienu: Jēzus māte kļuva par jauno Ievu, jo Dēls viņu sasaistīja ar savu pestījošo nāvi, kas ir jaunās un mūžīgās dzīvības avots katram cilvēkam, kurš ienāk šajā pasaulē. “Auglības temats ir klātesošs arī šajā liturģijā,” teica pāvests. “Svētajā Misē lūdzam Tēvam, lai Baznīca, Kristus mīlestībā balstīta, būtu vienmēr auglīga Garā”.
“Baznīcas auglība ir tā pati Marijas auglība,” norādīja Leons XIV. “Tā īstenojas savu locekļu eksistencē tādā mērā, kādā tie to izrāda “mazās lietās”, gluži tāpat kā to izrādīja Marija, proti, mīlot saskaņā ar Jēzus mīlestību.” Pāvests piebilda, ka visa Baznīcas un Svētā Krēsla auglība ir atkarīga no Kristus Krusta. Pretējā gadījumā, tā ir tikai izlikšanās, ja ne vēl ļaunāk.
Svētais tēvs citēja teologu Hansu Ursu fon Baltazaru, kurš ir teicis: “Ja Baznīca ir koks, kas izaudzis no neliela sinepju graudiņa, proti, no krusta, šī koka augļiem ir jābūt sinepju graudiņiem, tātad, tā augļi būs krusta formā, jo tie eksistē, pateicoties tieši krustam.” Tā kā Svētās Mises lūgšanā izskanēja arī lūgums, lai Baznīca gavilētu par savu bērnu svētumu, pāvests teica, ka šī Marijas un Baznīcas auglība ir nesaraujami saistīta ar svētumu, tātad, ar piemērošanos Kristum. “Svētais Krēsls,” teica Leons XIV, “ir svēts tāpat kā savā sākotnējā kodolā svēta ir Baznīca”. “Tādējādi, Apustuliskais Krēsls sargā savu sakņu svētumu, kamēr tā tiek sargāta. Tāpat arī, tā dzīvo katra sava locekļa svētumā. Tāpēc, vislabākais veids, kā kalpot Svētajam Krēslam, ir censties būt svētiem saskaņā ar savu dzīves stāvokli un sev uzticēto uzdevumu,” uzrunājot Apustuliskā Krēsla darbiniekus, teica pāvests.
Leons XIV piemēra pēc minēja priesteri, kurš nes smagu sava kalpojuma krustu, taču katru dienu vislabākajā veidā ar mīlestību un ticību cenšas paveikt savu darbu. Šāds priesteris dod ieguldījumu Baznīcas auglībā. Tāpat arī ģimenes tēvs, vai māte, kuri mājās pārdzīvo smagu situāciju, audzina bērnus, kuri tiem sagādā sāpes, vai ar mīlestību aprūpē slimu tuvinieku, ir ar Marijas un Baznīcas auglību auglīgi vīrieši un sievietes.
Homīlijas turpinājumā pāvests pievērsās otrajam Svēto Rakstu fragmentam, kurā Jēzus māte attēlota kopā ar apustuļiem un mācekļiem Pēdējo Vakariņu namā (Apd 1, 12-14). Šeit izpaužas Marijas mātišķība pret dzimstošo Baznīcu, tā ir “arhetipiska” mātišķība, kas paliek aktuāla katrā vietā un laikā. “Tā vienmēr ir Lieldienu noslēpuma auglis, krustā sistā un augšāmcēlušā Kunga auglis,” norādīja Leons XIV. Viņš atzīmēja, ka Svētais Gars, kurš nolaižas uz pirmo kristīgo kopienu, ir tas pats, ko Jēzus dāvāja līdz ar savu pēdējo elpas vilcienu. “Šis Svēto Rakstu tēls nav atdalāms no tā, kas tika aplūkots pirms tam,” teica pāvests, norādot, ka Baznīcas auglība vienmēr ir saistīta ar žēlastību, kas izriet no Jēzus caurdurtās sirds kopā ar asinīm un ūdeni – ar Sakramentu simboliem.
Marija Pēdējo Vakariņu namā, pateicoties savai mātišķajai misijai, kas saņemta krusta pakājē, kalpo dzimstošajai kopienai. Viņa ir dzīva Jēzus piemiņa un kā tāda, ir sava veida pievilkšanās spēks, kas harmonizē atšķirības un saskanīgu dara mācekļu lūgšanu. Apustuļi arī šajā tekstā tiek nosaukti vārdā un kā vienmēr, pirmais ir Pēteris. Taču viņa kalpojumā viņu atbalsta Marija. Analoģiskā veidā Baznīcas Māte ar savu mariānisko harizmu atbalsta Pētera pēcteču kalpojumu. Svētais Krēsls īpašā veidā pieredz divu polu – mariāniskā un Pētera pola līdzāspastāvēšanu. Mariāniskais pols ir tas, kurš ar savu mātišķību, Kristus un Svētā Gara dāvanu, nodrošina auglību un svētumu Pētera polam.
Homīlijas noslēgumā pāvests Leons XIV aicināja Svētā Krēsla darbiniekus slavēt Dievu par Viņa Vārdu, sakot, ka tā ir gaisma, kas apgaismo mūsu soļus, arī ikdienas dzīvi, kalpojot Svētajam Krēslam. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja lūgties: “Dod, Tēvs, lai Tava Baznīca, Kristus mīlestības atbalstīta, būtu aizvien auglīgāka Garā, līksmotu par savu bērnu svētumu un pieņemtu savā klēpī visu cilvēku saimi!”
