Pāvests Austrumu Baznīcām: karš nav neizbēgams, lai apklust ieroči
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šajās dienās Romā ir ieradušies vairāk nekā pieci tūkstoši Austrumu katoļu Baznīcu ticīgo, lai piedalītos viņiem veltītajās svinībās. Šis jau ir trīspadsmitais Jubilejas gada pasākums.
Seko pāvesta Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Miers lai ir ar jums!
Svētības, Eminences, Ekselences,
dārgie priesteri, konsekrētie ļaudis,
brāļi un māsas,
Kristus ir augšāmcēlies. Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Es sveicu jūs ar vārdiem, kurus šajā Lieldienu laikā kristīgie Austrumi daudzos reģionos nemitīgi atkārto, apliecinot ticības un cerības kodolu. Un ir skaisti redzēt jūs šeit, tieši Cerības jubilejā, kuras neiznīcināmais pamats ir Jēzus augšāmcelšanās. Laipni lūgti Romā! Es esmu priecīgs jūs satikt un veltīt vienu no pirmajām sava pontifikāta tikšanās reizēm Austrumu ticīgajiem.
Jūs esat dārgi. Skatoties uz jums, es domāju par jūsu dažādajām izcelsmēm, par cēlo vēsturi un smagajām ciešanām, ko daudzas jūsu kopienas ir piedzīvojušas vai joprojām piedzīvo. Es vēlētos atkārtot to, ko par Austrumu Baznīcām teica pāvests Francisks: “Tās ir Baznīcas, kuras ir jāmīl: tās glabā unikālas garīgās un gudrības tradīcijas un mums var daudz ko pastāstīt par kristīgo dzīvi, sinodalitāti un liturģiju; domāsim par senajiem tēviem, konciliem, klosterdzīvi: tās ir neatsveramas Baznīcas bagātības” (Uzruna ROACO tikšanās dalībniekiem, 2024. gada 27. jūnijs).
Es vēlos citēt arī pāvestu Leonu XIII, kurš pirmais veltīja īpašu dokumentu jūsu Baznīcu cieņai, kas vispirms izriet no fakta, ka “cilvēces atpestīšanas darbs sākās Austrumos” (sal. Ap. vēst. Orientalium dignitas, 1894. gada 30. novembris). Jā, jums ir “unikāla un priviliģēta loma, jo jūs esat jaundzimušās Baznīcas sākotnējā vide” (Sv. Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Orientale lumen, 5). Ir nozīmīgi, ka dažās jūsu liturģijās – kuras šajās dienās jūs svinīgi celebrējat Romā saskaņā ar dažādām tradīcijām – joprojām tiek lietota Kunga Jēzus valoda. Taču pāvests Leons XIII izteica kvēlu aicinājumu, lai “austrumu liturģijas un disciplīnas leģitīmā daudzveidība […] atbilstu […] Baznīcas lielajam krāšņumam un būtu tai lietderīga” (Ap. vēst. Orientalium dignitas). Viņa toreizējās bažas ir ļoti aktuālas, jo mūsdienās daudzi austrumu brāļi un māsas, tostarp daudzi no jums, kas kara un vajāšanu, nestabilitātes un nabadzības dēļ ir spiesti pamest savas dzimtenes, ierodoties Rietumos, riskē zaudēt ne tikai dzimteni, bet arī savu reliģisko identitāti. Tādējādi, paaudzēm mainoties, tiek zaudēts Austrumu Baznīcu nenovērtējams mantojums.
Pirms vairāk nekā gadsimta Leons XIII atzīmēja, ka “austrumu ritu saglabāšana ir svarīgāka, nekā mēs domājam”, un šim nolūkam pat noteica, ka “ikviens latīņu misionārs, vai tas būtu dieceziālais vai reliģiskajam ordenim piederīgais priesteris, kas ar padomiem vai palīdzību pievilinātu kādu austrumnieku pie latīņu rita”, lai tiek “atstādināts no amata un izslēgts no savas kalpošanas” (ibid.). Mēs atsaucamies aicinājumam saglabāt un attīstīt kristīgo Austrumu [mantojumu], it īpaši diasporā; šeit, papildus Austrumu apgabalu izveidei, kur tas ir iespējams un lietderīgi, ir jāveicina izpratne latīņu Baznīcai piederīgo vidū. Šajā nozīmē es lūdzu Austrumu Baznīcu dikastēriju, kuram pateicos par darbu, palīdzēt man nodefinēt principus, normas un vadlīnijas, ar kuru palīdzību latīņu garīdznieki varētu konkrēti atbalstīt Austrumu katoļus diasporā, lai tie saglabātu savas dzīvās tradīcijas un ar savu specifiku bagātinātu vidi, kurā dzīvo.
Baznīcai jūs esat vajadzīgi. Cik liels ir ieguldījums, ko šodien var sniegt kristīgie Austrumi! Cik ļoti mums ir nepieciešams atgūt noslēpuma izjūtu, kas ir tik dzīva jūsu liturģijā, kas iesaista cilvēku visā viņa veselumā, apdzied pestīšanas skaistumu un izraisa izbrīnu par dievišķo lielumu, kas aptver cilvēka niecīgumu! Un cik svarīgi ir atklāt no jauna, arī kristīgajos Rietumos, Dieva primāta jēgu, mistagoģijas vērtību, nemitīgo aizlūgšanu, gandarīšanu, gavēni, raudāšanu par saviem grēkiem un par visu cilvēci (penthos), kas ir tik raksturīgi austrumu garīgumam! Tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt jūsu tradīcijas, neatšķaidot tās, piemēram, praktisku apsvērumu vai ērtības dēļ, lai tās netiktu samaitātas ar patēriņa un utilitārisma garu.
Jūsu senais un vienmēr jaunais garīgums ir dziedinošs. Tajā cilvēciskās nabadzības dramatiskā izjūta saplūst ar izbrīnu par Dieva žēlsirdību, tā ka mūsu niecīgums neizraisa izmisumu, bet aicina pieņemt žēlastību būt no jauna dziedinātiem, dievišķotiem un paceltiem debesu augstumos. Mums ir nebeidzami jāslavē un jāpateicas Kungam par to. Kopā ar jums mēs varam lūgties ar Svētā Efraima Sīrieša vārdiem un teikt Jēzum: “Gods tev, kas ar savu krustu izveidoji tiltu pār nāvi. […] Gods tev, kas ietērpies mirstīgā cilvēka miesā un pārvērti to par dzīvības avotu visiem mirstīgajiem” (Uzruna par Kungu, 9). Mums ir jālūdz dāvana spēt saskatīt Lieldienu drošo pārliecību visās dzīves grūtībās un nezaudēt drosmi, atceroties, kā rakstīja cits izcils austrumu tēvs, ka “lielākais grēks ir neticēt Augšāmcelšanās spēkam” (Sv. Izāks no Ninives, Sermones ascetici, I,5).
Tātad, kas gan vairāk nekā jūs var dziedāt cerības pilnos vārdus vardarbības bezdibenī? Kas gan vairāk nekā jūs, kas esat pieredzējuši un pazīstat kara šausmas, var dziedāt cerības vārdus? Ne velti pāvests Francisks jūsu Baznīcas nosauca par “mocekļu” Baznīcām (Uzruna ROACO, cit.)? Un tā ir taisnība: no Svētās Zemes līdz Ukrainai, no Libānas līdz Sīrijai, no Tuvajiem Austrumiem līdz Tigrajai un Kaukāzam – cik daudz vardarbības! Un pār visām šīm šausmām, pār tik daudzu jauno dzīvību iznīcināšanu, kam būtu jāizraisa sašutums, jo militāro iekarojumu vārdā mirst cilvēki, atskan aicinājums: ne tik daudz pāvesta, cik Kristus, kas atkārto: “Miers jums!” (Jņ 20, 19.21.26). Un Viņš precizē: “Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru. Ne tādu, kādu dod pasaule, es jums dodu” (Jņ 14, 27). Kristus miers nav kapa klusums pēc konflikta, tas nav virskundzības rezultāts, bet gan dāvana, kas vērsta uz cilvēkiem un atjauno viņu dzīvi. Lūgsim par šo mieru, kas ir izlīgums, piedošana, drosme pāršķirt lappusi un sākt no jauna.
Es darīšu visu, lai šis miers izplatītos. Svētais Krēsls ir gatavs palīdzēt, lai ienaidnieki satiktos un paskatītos viens otram acīs, lai tautām tiktu atgriezta cerība un atjaunota cieņa, kas tām pienākas, – miera cieņa. Tautas vēlas mieru, un es no sirds saku tautu vadītājiem: satiksimies, runāsim, vienosimies! Karš nekad nav neizbēgams, ieroči var un tiem ir jāklusē, jo tie nevis atrisina problēmas, bet gan tās palielina; jo vēsturē paliks tie, kas sēj mieru, nevis tie, kas pļauj upurus; jo citi cilvēki nav pirmām kārtām ienaidnieki, bet cilvēciskas būtnes: ne ļauni, kurus jāienīst, bet cilvēki, ar kuriem runāt. Bēgsim no manihejiskajām vīzijām, kas raksturīgas vardarbīgajiem stāstījumiem un sadala pasauli labajos un ļaunos.
Baznīca nepagurs atkārtot: lai apklust ieroči! Es vēlos pateikties Dievam par visiem, kas klusumā, lūgšanās un upurējoties veido miera pamatus, un par kristiešiem – austrumu un rietumu – kas, īpaši Tuvajos Austrumos, neatlaidīgi turpina cīnīties un palikt savās zemēs, pārvarot kārdinājumu tās pamest. Kristiešiem ir jādod iespēja, ne tikai vārdos, palikt savās zemēs ar visām tiesībām, kas nepieciešamas drošai dzīvei. Lūdzu, iesaistieties šajā darbā!
Un paldies jums, dārgie brāļi un māsas Austrumos, no kurienes cēlies Jēzus, taisnības Saule, par to, ka esat “pasaules gaisma” (sal. Mt 5, 14). Turpiniet spīdēt ar ticību, cerību un mīlestību, un ne ar ko citu. Lai jūsu Baznīcas ir paraugs, un to gani pilnā mērā veicina kopību, jo īpaši Bīskapu sinodēs, lai tās būtu koleģialitātes un patiesas līdzatbildības vietas. Rūpējieties par caurspīdīgumu mantas pārvaldībā, esiet pazemīgi pilnīgas veltīšanās Dieva tautai liecinieki, nedzenieties pēc slavas, pasaulīgās varas un sava tēla spodrināšanas. Svētais Simeons Jaunais Teologs norādīja uz skaistu piemēru: “Tāpat kā kāds, uzmetot pelnus uz degošas krāsns liesmas, to nodzēš, tāpat arī šīs dzīves rūpes un visa veida pieķeršanās niecīgām un bezvērtīgām lietām iznīcina sākumā radīto sirds siltumu” (Praktiskās un teoloģiskās nodaļas, 63). Kristīgo Austrumu spožums šodien vairāk nekā jebkad prasa brīvību no ikvienas pasaulīgas atkarības un tendences, kas ir pretrunā kopībai, lai būtu uzticīgi evaņģēliskajai paklausībai un liecībai.
Es pateicos jums par to un no sirds jūs svētīju, lūdzot jūs lūgties par Baznīcu un pacelt savas spēcīgās aizlūgšanas par manu kalpojumu. Paldies!
