Pāvesta Franciska pārdomas Krusta ceļam Romas Kolizejā
Ievads
Ceļš uz Golgātu ved pa mūsu ikdienas takām. Taču mēs, Kungs, bieži ejam Tev pretējā virzienā. Bet var gadīties, ka tieši tad mēs ieraugām Tavu seju, sastopam Tavu skatienu. Mēs ejam kā vienmēr, bet Tu nāc mums pretī. Tavas acis lasa mūsu sirdīs. Un tad mēs vairs neuzdrošināmies iet tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Mēs varam pagriezties, paskatīties uz Tevi, sekot Tev. Mēs varam atpazīt Tavu ceļu un nojaust, ka ir labāk mainīt virzienu.
No Marka evaņģēlija (10,21)
Tad Jēzus uzlūkoja viņu, mīlēja viņu un sacīja viņam: «Viena tev trūkst: ej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem, un tev būs dārgums debesīs, un nāc! Seko Man!»
Jēzus ir tavs vārds, un patiesi Tevī «Dievs glābj». Ābrahāma Dievs, kas aicina, Īzaka Dievs, kas nodrošina, Jēkaba Dievs, kas svētī, Izraēļa Dievs, kas atbrīvo: Tavā skatienā, Kungs, kas ej caur Jeruzalemi, ir visa Atklāsme. Tavos soļos, kas iziet no pilsētas, ir mūsu izceļošana uz jaunu zemi. Tu atnāci, lai mainītu pasauli, un mums tas nozīmē mainīt virzienu, redzēt Tavu labestību, ļaut atmiņām par Tavu skatienu darboties mūsu sirdīs.
Krusta ceļš ir lūgšana tiem, kas ir ceļā. Tas pārtrauc mūsu ierastās gaitas, lai no noguruma mēs dotos pretī priekam. Tiesa, Jēzus ceļš nav viegls: šajā pasaulē, kur viss tiek rēķināts, nesavtība maksā dārgi. Tomēr dāvanā viss uzplaukst: frakcijās sadalīta un konfliktu plosīta pilsēta tiecas uz izlīgumu; izkaltusi reliģiozitāte no jauna atklāj Dieva apsolījumu auglību; pat akmens sirds var pārvērsties par miesas sirdi. Atliek vien ieklausīties aicinājumā: «Nāc! Seko man!». Un uzticēties šim mīlestības pilnajam skatienam.
1. stacija
Jēzu notiesā uz nāvi
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,13-16)
Pilāts sasauca augstos priesterus, priekšniekus un ļaudis un sacīja tiem: "Jūs man atvedāt šo cilvēku kā ļaužu maldinātāju. Lūk, es esmu pārbaudījis viņu jūsu priekšā un neesmu atzinis šo cilvēku par vainīgu nevienā no jūsu apsūdzībām pret viņu. un arī Hērods to nedarīja; patiesībā viņš sūtīja viņu atpakaļ pie mums. Paskaties, viņš nav izdarījis neko tādu, kas būtu pelnījis nāvi. Tāpēc pēc sodīšanas es viņu atbrīvošu."
Tas tā nenotika. Viņš Tevi neatbrīvoja. Tomēr viss varēja būt citādāk. Tā ir mūsu brīvību dramatiskā spēle. Tāpēc ka Tu, Kungs, mūs tik augstu vērtēji. Tu uzticējies Hērodam, Pilātam, saviem draugiem un ienaidniekiem. Tu esi nelokāms savā uzticībā, nododot sevi mūsu rokās. Tāpēc varam pieredzēt brīnumus: atbrīvojot netaisnīgi apsūdzēto, iedziļinoties sarežģītās situācijās, pretojoties spriedumiem, kas nogalina. Pat Hērods būtu varējis sekot savam svētajam nemieram, kas viņu vilka pie Tevis: bet viņš to nedarīja, arī tad, kad beidzot atradās Tavā tuvumā. Pilāts būtu varējis Tevi atbrīvot: viņš Tevi jau bija attaisnojis. Bet viņš to neizdarīja. Jēzu, krusta ceļš ir iespēja, kuru jau pārāk daudz reižu esam palaiduši garām. Mēs atzīstam, ka esam ieslodzīti savās lomās, no kurām negribam izkļūt, satraucoties par neērtībām, ko sagādātu virziena maiņa. Tu, klusēdams, joprojām esi mūsu priekšā: Tu esi katrā māsā un katrā brālī, kas pakļauti citu spriedumiem un aizspriedumiem. Atgriežas reliģiskie argumenti, juridiskie ķīviņi, šķietami veselais saprāts, kas neiesaistās citu likteņos: tūkstošiem iemeslu mūs velk Hēroda, Augsto priesteru, Pilāta un pūļa pusē. Tomēr var būt arī citādāk. Tu, Jēzu, nemazgā rokas. Tu joprojām mīli, klusēdams. Tu esi izdarījis savu izvēli, tagad ir mūsu kārta.
Lūgsimies, sakot: Atver manu sirdi, Jēzu!
Kad manā priekšā stāv notiesāts cilvēks. Atver manu sirdi, Jēzu!
Kad mana pārliecība ir aizspriedumaina. Atver manu sirdi, Jēzu!
Kad mani pārņem skarbums. Atver manu sirdi, Jēzu!
Kad labestība mani slepus pievelk. Atver manu sirdi, Jēzu!
Kad vēlos, lai man būtu drosme, bet baidos zaudēt. Atver manu sirdi, Jēzu!
2. stacija
Jēzus ņem krustu uz saviem pleciem
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (9,43-45)
Kamēr visi brīnījās par visu, ko viņš dara, viņš sacīja saviem mācekļiem: Klausieties šos vārdus: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. Bet viņi nesaprata šos vārdus: tie viņiem palika tik noslēpumaini, ka nesaprata to nozīmi, un baidījās viņu iztaujāt par šo tēmu.
Jēzu, mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi šī nasta gulēja uz Taviem pleciem. Kad Tu par to runāji, neviens tam nepievērsa uzmanību: neuzvarama pretestība, kaut tikai nojaust. Tu to nemeklēji, bet juti arvien skaidrāk, ka krusts tuvojas. Ja tu to pieņēmi, tad tikai tāpēc, ka juti ne tikai tā smagumu, bet arī atbildību. Tavs krusta ceļš, Jēzu, neved tikai kalnā. Tā ir Tava nokāpšana pie tiem, kurus Tu mīlēji, pasaulē, kuru Dievs mīl. Tā ir atbilde, atbildības uzņemšanās. Tas maksā tikpat dārgi, cik vispatiesākās saites, visskaistākās mīlestības. Smagums, ko nesi, stāsta par elpu, kas Tevi virza, par Garu, "kas ir Kungs un dod mums dzīvību". Nez kāpēc mēs baidāmies Tev par to pat jautāt. Patiesībā mēs esam tie, kuriem pietrūkst elpas, jo izvairāmies no atbildības. Pietiktu nebēgt un palikt starp tiem, kurus Tu mums esi devis, palikt situācijās, kurās Tu mūs esi ielicis. Vienoties, jūtot, ka tikai tā mēs varam beigt būt sevis pašu gūstekņi. Egoisms ir smagāks nekā krusts. Vienaldzība ir smagāka nekā dalīšanās. Pravietis to bija pasludinājis, sakot: Arī jaunie pūlas un nogurst, pieaugušie paklūp un krīt, bet tie, kas cer uz Tevi, atgūst spēkus, tie uzvelk spārnus kā ērgļi, tie skrien, nepagurdami, tie staigā, nenoguruši (sal. Is 40, 30-31).
Lūgsimies, sakot: Atbrīvo mūs no noguruma, Kungs.
Ja mēs uztraucamies par sevi. Atbrīvo mūs no noguruma, Kungs!
Ja mums šķiet, ka mums nav spēka veltīt sevi citiem. Atbrīvo mūs no noguruma, Kungs!
Ja meklējam attaisnojumus, lai izvairītos no atbildības. Atbrīvo mūs no noguruma, Kungs!
Ja mums ir talanti un prasmes, ko likt lietā. Atbrīvo mūs no noguruma, Kungs!
Ja mūsu sirdis joprojām trīc netaisnības priekšā. Atbrīvo mūs no noguruma, Kungs!
3. stacija
Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (10,13-15)
«Bēdas tev, Horacina! Bēdas tev Betsaida, jo, ja Tirā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas notika jūsu vidū, tad tās jau sen, rupjās drēbēs un pelnos sēdot, gandarītu par grēkiem. Tiešām Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums.
Un tu, Kafarnauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tiksi nogremdēta līdz pat ellei».
Jēzu, Tu pirmo reizi skar zemāko punktu, un no Tevis atskan skarbi vārdi par tām vietām, kas Tev bija tik dārgas. Šķiet, ka Tava Vārda sēkla iekrīt tukšumā, tāpat kā ikviens Tavs atpestīšanas žests. Ikviens pravietis ir jutis, ka iekrīt neveiksmju tukšumā, lai atkal virzītos tālāk pa Dieva ceļiem. Tava dzīve, Jēzu, ir līdzība: Tu nekad nekrīti veltīgi mūsu zemē. Pat pirmajā reizē vilšanos drīz pārņēma prieks par tavējiem, kurus Tu biji sūtījis: viņi atgriezās pie Tevis no savas misijas un pastāstīja par Dieva Valstības zīmēm. Klausoties viņos, Tevi pārņēma spontāns, pāri plūstošs prieks, kas lika pielekt kājās ar neatvairāmu enerģiju. Tu pateicies Tēvam, kurš apslēpj savus plānus mācītajiem un gudrajiem, lai atklātu tos mazajiem. Arī krusta ceļš ir iezīmēts dziļi zemē: lielie no tā izvairās, viņi gribētu pieskarties debesīm. Taču debesis ir šeit, tās ir nolaidušās, ar tām saskaras, pat krītot, paliekot uz zemes. Bābeles celtnieki mums apgalvo, ka nedrīkst kļūdīties un kas krīt, tas ir pazudis. Tas ir elles būvlaukums. Turpretī Dieva ekonomija nenogalina, neizmet un nesagrauj. Tā ir pazemīga, uzticīga zemei. Tavs ceļš, Jēzu, ir svētību ceļš. Tas neiznīcina, bet pilnveido, atjauno, aizsargā.
Lūgsimies, sakot: Lai nāk Tava Valstība
Par tiem, kas jūtas sakauti. Lai nāk Tava valstība
Ekonomiku, kas nogalina, izskaušanai. Lai nāk Tava valstība
Spēku atgriešanai pakritušajiem. Lai nāk Tava Valstība
Sabiedrībās, kurās valda konkurence, un tajos, kuri kāro pēc pirmajām vietām. Lai nāk Tava Valstība
Tajos, kas guļ pie (valstu) robežām un jūt, ka viņu ceļš ir beidzies. Lai nāk Tava Valstība.
4. stacija
Jēzus krusta ceļā satiek savu Māti
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (8,19-21)
Atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt. Un Viņam tika ziņots: «Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt». Bet Viņš atbildēja tiem, sacīdams: «Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda».
Tava māte ir tur - krusta ceļā: viņa ir Tava pirmā mācekle. Tava māte ir tur, ar savu delikāto klātbūtni, ar savu viedumu, kas sargā un pārdomā savā sirdī. No brīža, kad viņa tika aicināta pieņemt Tevi savās miesās, viņa pagriezās, pievērsās Tev. Savus ceļus viņa ielika Tavējos. Tā nebija atteikšanās, bet gan nepārtraukta atklāsme līdz pat Golgātai: sekot Tev nozīmē ļaut Tev iet, paturēt Tevi nozīmē atbrīvot vietu Tavam jaunumam. Katra māte to zina: bērns pārsteidz. Mīļotais dēls, Tu atzīsti, ka Tava māte un brāļi ir tie, kas klausās un atļauj sevi pārveidot. Viņi nerunā, bet dara. Dievā vārdi ir darbi, Viņa solījumi ir realitāte: krusta ceļā tu, Māte, esi starp tiem nedaudzajiem, kas to atceras. Tagad tu esi vajadzīga Dēlam: Viņš jūt, ka tu nekrīti izmisumā. Viņš jūt, ka tu joprojām dzemdē Vārdu savā miesā. Arī mēs, Jēzu, spējam Tev sekot, to dzemdināti, kas ir sekojuši Tev. Arī mūs ir dzemdinājusi Tavas Mātes un neskaitāmu liecinieku ticība, kuri dzemdina pat tur, kur viss runā par nāvi. Toreiz Galilejā viņi bija tie, kas vēlējās Tevi redzēt. Tagad, kāpjot Kalvārijas kalnā, Tu pats meklē to cilvēku skatienu, kuri klausās un izpilda. Neizsakāma saprašanās. Nesaraujama derība.
Lūgsimies, sakot: Lūk, mana māte
Marija klausās un runā. Lūk, mana māte
Marija jautā un pārdomā. Lūk, mana māte
Marija iziet no mājas un izlēmīgi ceļo. Lūk, mana māte
Marija priecājas un mierina. Lūk, mana māte
Marija pieņem un rūpējas. Lūk, mana māte
Marija riskē un aizsargā. Lūk, mana māte
Marija nebaidās no tiesāšanas un apvainojumiem. Lūk, mana māte
Marija gaida un paliek. Lūk, mana māte
Marija norāda un vada. Lūk, mana māte
Marija neko neatdod nāvei. Lūk, mana māte
5. stacija
Kirēnietis palīdz Jēzum nest krustu
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,26)
Un kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ.
Viņš pats nepiedāvājās, viņu apturēja. Sīmanis atgriezās no sava darba, un tie viņam uzlika notiesātā krustu. Viņam bija spēcīga miesas uzbūve, taču viņa virziens noteikti bija atšķirīgs, viņa plāni bija citi. Bet arī tādā veidā mēs varam satikt Dievu. Kas zina, Jēzu, kāpēc šis vārds - Sīmanis no Kirēnes - drīz vien kļuva neaizmirstams Tavu mācekļu vidū. Krusta ceļā mācekļu nebija, un arī mēs tur nebijām, bet Sīmanis bija. Tas ir spēkā arī šodien: kad kāds upurē sevi visu, viņš var būt citur, pat bēgt, un tomēr tikt tajā iesaistīts. Jēzu, esam pārliecināti, ka atcerēsimies Sīmaņa vārdu, jo šis negaidītais notikums viņu mainīja uz visiem laikiem. Viņš vairs nepārstāja domāt par Tevi. Viņš kļuva par daļu no Tavas miesas, par tiešu liecinieku Tavai atšķirībai no jebkura cita notiesātā. Sīmanis no Kirēnas sāka apzināties, ka nes Tavu krustu, ko nav lūdzis, kā jūgu, par kuru Tu reiz runāji: «Mans jūgs ir salds, mana nasta ir viegla» (sal. Mt 11,29). Pat dzīvnieki strādā labāk, ja virzās uz priekšu kopā. Un Tev, Jēzu, patīk mūs iesaistīt savā darbā, aicinot sagatavot zemi, lai tā atkal tiktu apsēta. Mums ir vajadzīgs šis pārsteidzošais vieglums. Mums ir vajadzīgs kāds, kas mūs dažreiz apturētu un uzliktu uz pleciem kādu realitātes daļiņu, kas vienkārši ir jānes. Tu vari strādāt visu dienu, bet bez Tevis tas viss būs velti. Veltīgi pūlas celtnieki, veltīgi sargs cenšas nosargāt pilsētu, kuru Dievs neceļ (sal. Ps 127). Lūk, krusta ceļā jau ir jaušama jaunā Jeruzaleme. Un mēs, tāpat kā Sīmanis no Kirēnas, mainām virzienu un strādājam kopā ar Tevi.
Lūgsimies, sakot: Kungs, apstādini mūsu skrējienu
Kad mēs ejam savu ceļu, neskatoties nevienam sejā. Kungs, apstādini mūsu skrējienu
Kad mūs vairs neuzrunā ziņas. Kungs, apstādini mūsu skrējienu
Kad cilvēki kļūst par skaitļiem. Kungs, apstādini mūsu skrējienu
Kad nav laika uzklausīt. Kungs, apstādini mūsu skrējienu
Kad mēs steidzamies pieņemt lēmumus. Kungs, apstādini mūsu skrējienu
Kad izmaiņas programmā netiek atļautas. Kungs, apstādini mūsu skrējienu
6. stacija
Veronika noslauka Jēzum vaigu
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (9,29-31)
Kad Viņš lūdza Dievu, Viņa sejas izskats kļuva citāds, un Viņa apģērbs tapa balts un staroja. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu; tie bija Mozus un Elijs. Viņi parādījās godībā; un tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē.
No 27 psalma
Mana sirds atkārto tavu aicinājumu: «Meklējiet manu vaigu!». Tavu vaigu, Kungs, es meklēju. Neslēp no manis savu vaigu.
Jēzu, Tavā sejā mēs redzam Tavu sirdi. Tavs lēmums ir lasāms Tavās acīs, tas ir iekalts Tavā sejā, kas padara Tavus vaibstus par nepārprotamas uzmanības izpausmi. Tu pūlī pamani Veroniku, tāpat arī mani. Es meklēju Tavu seju, kurā lasāms lēmums mīlēt mūs līdz pēdējam elpas vilcienam: un pat tālāk, jo mīlestība ir stiprāka par nāvi (skat. Dziesmu dziesma 8,6). Tas, kas pārveido mūsu sirdis, ir Tava seja, uz kuru mēs vēlamies raudzīties un paturēt to atmiņā. Dienu no dienas Tu dāvā mums sevi katra cilvēka sejā, kas ir dzīva tavas Iemiesošanās piemiņa. Patiesi ik reizes, kad mēs pievēršamies vienam no vismazākajiem, mēs kalpojam Tavas miesas locekļiem, un Tu paliec ar mums. Tu apgaismo mūsu sirdis un izgaismo mūsu sejas vaibstus. Tā vietā, lai noraidītu, mēs tagad pieņemam. Krusta ceļā mūsu seja, tāpat kā Tavējā, beidzot var kļūt starojoša un izplatīt svētību. Tu mūsos esi iespiedis zīmogu, priekšnojautu par savu atgriešanos, kad Tu mūs atpazīsi no pirmā acu uzmetiena, vienu pēc otra. Tad mēs, iespējams, būsim līdzīgi Tev. Un būsim bezgalīgā dialogā vaigu vaigā, tuvībā, kas nekad nenogurdina, būsim Dieva ģimene.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, iespied mūsos savu piemiņu
Ja mūsu seja ir vienaldzīga. Jēzu, iespied mūsos savu piemiņu
Ja mūsu sirds ir sadalīta. Jēzu, iespied mūsos savu piemiņu
Ja mūsu žesti šķeļ. Jēzu, iespied mūsos savu piemiņu
Ja mūsu lēmumi ievaino. Jēzu, iespied mūsos savu piemiņu
Ja mūsu plāni izslēdz. Jēzu, iespied mūsos savu piemiņu
7. stacija
Jēzus otro reizi pakrīt zem krusta
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (15,2-6)
Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: «Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem». Un Viņš tiem stāstīja šo līdzību: «Kurš no jums, kam ir simts avis, pazaudējot vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet meklēt to, kas pazuda, kamēr viņš to atrod? Un viņš, atradis to, priecādamies liek uz saviem pleciem, iet mājās, sasauc savus draugus un kaimiņus un saka viņiem: "Priecājieties kopā ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi!"».
Krist un celties; krist un atkal celties. Tādā veidā Tu, Jēzu, mācīji mums lasīt cilvēka dzīves gājumu. Cilvēcisku, jo atvērtu. Mēs neļaujam kļūdīties arī mašīnām: vēlamies, lai tās būtu perfektas. Cilvēki diemžēl kļūdās, ievaino sevi, maldās. Tomēr viņi pazīst arī prieku: prieku par jaunu sākumu, par atdzimšanu. Cilvēki nerodas mehāniski, bet ir roku darbs: mēs esam unikāli, žēlastības un atbildības savijums. Jēzu, Tu esi kļuvis viens no mums, Tu nebaidījies paklupt un krist. Tie, kas no tā kaunas, kas izliekas nemaldīgi, kas slēpj savus kritienus un nepiedod citiem viņu kritienus, noliedz ceļu, ko esi izvēlējies Tu. Jēzu, Tu esi prieka Kungs. Tevī mēs visi esam atrasti un atvesti mājās, tāpat kā viena nomaldījusies avs. Necilvēcīga ir ekonomika, kurā deviņdesmit deviņi ir vairāk vērti nekā viens. Diemžēl esam uzbūvējuši pasauli, kas darbojas tieši tā: aprēķinu un algoritmu, aukstas loģikas un nepielūdzamu interešu pasauli. Kungs, Tava nama likums, dievišķā ekonomija, ir cita. Pievērsties Tev, kas krīti un atkal celies, nozīmē mainīt virzienu. Tā ir atgriešanās, kas atjauno prieku un ved mūs uz mājām.
Lūgsimies, sakot: Piecel mūs, Dievs, mūsu pestīšana!
Mēs esam bērni, kas bieži raud. Piecel mūs, Dievs, mūsu pestīšana
Mēs esam pusaudži, kas jūtas nedroši. Piecel mūs, Dievs, mūsu pestīšana!
Mēs esam jaunieši, kurus daudzi pieaugušie panicina. Piecel mūs, Dievs, mūsu pestīšana!
Mēs esam pieaugušie, kas pieļauj kļūdas. Piecel mūs, Dievs, mūsu pestīšana!
Mēs esam veci ļaudis, kuri joprojām vēlas sapņot. Piecel mūs, Dievs, mūsu pestīšana
8. stacija
Jēzus mierina Jeruzalemes sievietes
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,27-31)
Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sievietes, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: «Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! Jo nāks dienas, kad sacīs: "Svētīgas neauglīgās, miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas". Tad sāks runāt kalniem: "gāzieties pār mums", un uz pakalniem: "apklājiet mūs!" Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo?»
Jēzu, Tu vienmēr esi atzinis sieviešu īpašo saikni ar Dieva sirdi. Tāpēc ļaužu pūlī, kas tajā dienā mainīja virzienu, lai sekotu Tev, uzreiz pamanīji sievietes un atkal ar viņām veidoji īpašu saprašanos. Pilsēta ir citāda, kad zem mātes sirds tiek nesti nākamie iedzīvotāji, kad tiek zīdīti bērni: īsāk sakot, kad ir zināms ne tikai domēna reģistrs, bet lietas tiek izdzīvotas no iekšienes. Tu pieskaries sieviešu sirdīm, kuras aiz pienākuma izrāda līdzjūtību. Patiešām, sirds ir tā vieta, kur savijas notikumi, dzimst domas un lēmumi. "Neraudiet par mani". Dieva sirds dreb par savu tautu, tā veido jaunu pilsētu: "Raudiet par sevi un saviem bērniem". Patiešām ir tādas asaras, kurās viss atdzimst. Bet ir vajadzīgas nožēlas asaras, no kurām nav jākaunas, asaras, kas nav jāpatur tikai sevī. Kungs, šajā sašķeltajā pasaulē mūsu ievainotajām attiecībām ir vajadzīgas patiesas, nevis apstākļu izraisītas asaras. Pretējā gadījumā piepildīsies tas, ko pareģoja apokaliptiķi: mēs vairs neko neradām, un tad viss sabrūk. Turpretī ticība pārvieto kalnus. Kalni un pakalni nekrīt uz mums, bet starp tiem paveras ceļš. Jēzu, šis ir Tavs ceļš: ceļš kalnup, pa kuru aizbēga apustuļi, bet Tavas mācekles - Baznīcas mātes – Tev sekoja.
Lūgsimies, sakot: Jēzu, dāvā mums mātišķu sirdi
Tu Baznīcai devi daudzas svētas sievietes. Jēzu, dāvā mums mātišķu sirdi
Tu sakāvi augstprātību un varas kāri. Jēzu, dāvā mums mātišķu sirdi
Tu savāci un noslaucīji asaras mātēm. Jēzu, dāvā mums mātišķu sirdi
Tu uzticēji sievietēm vēsti par savu augšāmcelšanos. Jēzu, dāvā mums mātišķu sirdi
Tu ienesi Baznīcā jaunas harizmas un jūtīgumu. Jēzu, dāvā mums mātišķu sirdi
9. stacija
Jēzus trešo reizi pakrīt zem krusta
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (7,44-49)
[Jēzus] sacīja Sīmanim: «Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām; bet viņa asarām slacināja manas kājas un saviem matiem tās susināja. Tu mani neskūpstīji, bet viņa, tikko es ienācu, nepārstāj skūpstīt manas kājas. Tu nesvaidīji ar eļlu manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļlu svaidīja manas kājas. Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk». Viņš sacīja sievietei: «Tavi grēki tev tiek piedoti!» Un tie, kas ar Viņu atradās pie galda, sāka sevī runāt: «Kas Viņš tāds, kas pat grēkus piedod?»
Jēzu, ne tikai vienu vai divas reizes: Tu krīti atkal. Tu kriti jau bērnībā, kā ikviens bērns. Tādējādi Tu saprati un pieņēmi mūsu cilvēcību, kas krīt un atkal krīt. Ja grēks mūs attālina, tad Tava bezgrēcīgā eksistence Tevi tuvina ikvienam grēciniekam, nedalāmi vieno ar viņu kritieniem. Un tas mūs mudina uz atgriešanos. Tas ir ieļaunojums tiem, kuri distancējas no citiem un no sevis. Ieļaunojums tiem, kuri dzīvo sašķelti divās daļās, starp to, kam vajadzētu būt, un to, kas ir realitātē. Jēzu, Tava žēlsirdība atsedz katru liekulību. Maskas, skaistas fasādes vairs neder. Dievs redz sirdi. Viņš mīl sirdi. Viņš sasilda sirdi. Un Tu mani piecel un liec iet pa ceļiem, pa kuriem nekad neesmu gājis, pa drosmīgiem un dāsniem ceļiem. Kas Tu esi, Jēzu, ka piedod pat grēkus? Atkal pakritis zemē šajā krusta ceļā - Tu esi šīs mūsu zemes Pestītājs. Mēs ne tikai tajā dzīvojam, bet tā mūs arī veido. Guļot uz zemes Tu joprojām mūs veido kā prasmīgs podnieks.
Lūgsimies, sakot: Mēs esam māls Tavās rokās
Kad šķiet, ka lietas nevar mainīt, atgādini mums: Mēs esam māls Tavās rokās
Kad konfliktiem neredzam beigas, atgādini mums: Mēs esam māls Tavās rokās
Kad tehnoloģijas maldina par visvarenību, atgādini mums: Mēs esam māls Tavās rokās
Kad panākumi šķir mūs no zemes, atgādini mums: Mēs esam māls Tavās rokās
Kad mēs vairāk rūpējamies par izskatu nekā par sirdi, atgādini mums: Mēs esam māls Tavās rokās
10. stacija
Jēzum novelk drēbes
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Ījaba grāmatas (1,20-22)
Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus, apcirpa savu galvu un metās pie zemes un sacīja: «Kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Kungs man ir devis, Kungs arī paņems, Kunga vārds lai ir slavēts!» Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu.
Tu nenovilki drēbes, Tevi izģērba. Jēzu, šī atšķirība mums visiem ir skaidra. Tikai tas, kas mūs mīl, spēj savās rokās un savā skatienā pieņemt mūsu kailumu. Bet no to cilvēku acīm, kuri mūs nepazīst un kuri prot tikai iegūt, mēs baidāmies. Tu esi izģērbts un pakļauts visiem, bet arī šo pazemojumu pārveido garīgā tuvībā. Tu vēlies būt tuvs arī tiem, kas Tevi iznīcina, un uz tiem, kas Tevi izģērbj, Tu skaties kā uz mīļiem cilvēkiem, kurus Tēvs Tev ir devis. Šeit ir kas vairāk nekā Ījaba pacietība, pat vairāk nekā viņa ticība. Tevī ir Līgavainis, kas ļauj sevi paņemt, pieskarties un visu vērš par labu. Tu atstāji mums savas drēbes kā piepildītas mīlestības relikviju. Tās ir mūsu rokās, jo Tu esi bijis pie mums, Tu esi bijis ar mums. Mēs esam turējuši tavu apģērbu, un tagad izmetam lozes, bet šeit loze krīt nevis vienam, bet visiem. Tu pazīsti ikvienu no mums, lai glābtu visus, visus, visus. Un, ja šodien Baznīca Tev šķiet kā saplēstas drānas, tad māci mums no jauna aust mūsu brālību, kuras pamatā ir Tava dāvana. Mēs esam Tava miesa, Tava nedalāmā tunika, Tava Līgava. Mēs visi kopā. Man mana daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, skaists ir mans mantojums (sal. Ps 16,6).
Lūgsimies, sakot: Dāvā savai Baznīcai mieru un vienotību
Kungs Jēzu, kas redzi savus mācekļus sašķeltus. Dāvā savai Baznīcai mieru un vienotību
Kungs Jēzu, kas nes mūsu vēstures ievainojumus. Dāvā savai Baznīcai mieru un vienotību
Kungs Jēzu, kas pazīsti mūsu mīlestību trauslumu. Dāvā savai Baznīcai mieru un vienotību
Kungs Jēzu, kas vēlies, lai mēs būtu par Tavas miesas locekļiem. Dāvā savai Baznīcai mieru un vienotību
Kungs Jēzu, kas valkā žēlsirdības tuniku. Dāvā savai Baznīcai mieru un vienotību
11. stacija
Jēzu pienaglo pie krusta
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,32-34)
Kopā ar Viņu tika vesti divi citi, kas bija ļaundari. Kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tie sita krustā Viņu un slepkavas: vienu pa labi, otru pa kreisi. Bet Jēzus sacīja: «Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara».
Nekas mūs tā nebiedē kā nekustīgums. Bet Tu esi piekalts, nekustīgs, ierobežots. Tomēr Tu esi kopā ar citiem: nekad neesi viens, pat pie krusta esi gatavs atklāt sevi kā Dievu, kas ir ar mums. Atklāsme neapstājas, to nevar piekalt. Jēzu, Tu mums rādi, ka visos apstākļos ir jāizdara izvēle. Tas ir brīvības spēks. Pat uz krusta Tu neesi neitrāls: Tu izlem, kādēļ tur esi. Tu pievērs uzmanību gan vienam, gan otram no tiem, kas ir krustā sisti kopā ar Tevi: Tu dzirdi viena apvainojumus un pieņem otra lūgumu. Tu pievērs uzmanību tiem, kas Tevi sit krustā: Tu proti lasīt to sirdīs, kuri nezina, ko dara. Tu pievērs uzmanību debesīm: Tu vēlētos, lai tās būtu skaidrākas, bet pārvari šo tumsas barjeru ar aizlūguma gaismu. Piekalts, Tu aizlūdz: Tu nostājies vidū starp pusēm, starp pretstatiem. Un ved tos pie Dieva, jo Tavs krusts nojauc mūrus, dzēš parādus, anulē spriedumus, nodibina izlīgumu. Tu esi patiesā Jubileja. Atgriez mūs pie sevis, Jēzu, kas piekalts krustā vari visu.
Lūgsimies, sakot: Māci mūs mīlēt
Kad mums ir spēks un kad šķiet, ka tā vairs nav. Māci mūs mīlēt
Kad mūs ierobežo likumi vai netaisnīgi lēmumi. Māci mūs mīlēt
Kad mums pretojas tie, kas nevēlas patiesību un taisnīgumu. Māci mūs mīlēt
Kad esam kārdināti padoties izmisumam. Māci mūs mīlēt
Kad atskan: "te vairs neko nevar darīt". Māci mūs mīlēt
12. stacija
Jēzus mirst uz krusta
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,45b-49)
Saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu.
Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: «Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu!» Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu.
Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: «Patiesi, šis Cilvēks bija taisnīgs!»
Un viss ļaužu pulks, kas bija klāt pie šī šausmu skata, redzot notikušo, sita savās krūtīs un atgriezās atpakaļ.
Bet visi Viņa pazīstamie un sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, to redzēdamas, stāvēja nostāk.
Kur uz Kalvārijas kalna esam mēs? Zem krusta? Nedaudz tālāk? Tālu prom? Vai varbūt tāpat kā apustuļi, mēs tur vairs neesam. Tu elpo, un Tava elpa, pēdējā un pirmā, lūdz būt pieņemta. Kungs Jēzu, virzi mūsu ceļus pretī savai dāvanai. Neļauj, lai Tava dzīvības elpa izgaist. Mūsu tumsa meklē gaismu. Mūsu tempļi vēlas palikt vienmēr atvērti. Tagad Svētais vairs nav aiz priekškara: Viņa noslēpums tiek piedāvāts visiem. To sajūt karavīrs, kurš, uzmanīgi vēroja Tevi mirstam, un tagad atpazīst jauna veida spēku. To saprot arī pūlis, kas bija kliedzis pret Tevi. Šis pūlis, iepriekš distancēts, tagad vēro nekad neredzētas mīlestības ainu, skaistumu, kas liek atkal ticēt. Kungs, tiem, kuri vēro, kā Tu mirsti, Tu dod laiku atgriezties, sitot krūtīs, lai tiek salauztas nocietinātās sirdis. Jēzu, mums, kas bieži vien vēl vērojam Tevi no attāluma, palīdzi dzīvot Tavai piemiņai, lai dienā, kad Tu nāksi, pat nāve mūs atrastu dzīvus.
Lūgsimies, sakot: Nāc, Svētais Gars!
Mēs esam attālinājušies no Kunga brūcēm. Nāc, Svētais Gars! Mūsu kritušā brāļa priekšā esam novērsušies. Nāc, Svētais Gars! Žēlsirdīgos un garā nabadzīgos uzskatām par zaudētājiem. Nāc, Svētais Gars!
Ticīgie un neticīgie stāv krusta priekšā. Nāc, Svētais Gars!
Visa pasaule meklē jaunu sākumu. Nāc, Svētais Gars!
13. stacija
Jēzu noņem no krusta
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,50-53a)
Lūk, tur bija vīrs, vārdā Jāzeps, labs un taisnīgs cilvēks, kas bija pilsētas pārvaldes loceklis. Viņš nepieķērās citu lēmumiem un darbiem. Viņš bija no Arimatejas, Jūdejas pilsētas, kas arī gaidīja Dieva valstību. Aizgājis pie Pilāta, viņš lūdza Jēzus miesas. Un viņš tās noņēma no krusta.
Beidzot Tavs ķermenis ir laba un taisnīga cilvēka rokās. Jēzu, Tu esi ieskauts nāves miegā, bet par Tevi rūpējas dzīva sirds, kas ir izvēlējusies (Tevi). Jāzeps nebija no tiem, kas kaut ko saka un nedara. «Viņš nedzīvoja pēc citu lēmumiem un darbiem,» teikts Evaņģēlijā. Un tā ir labā vēsts: Jēzu, Tevi apskauj tas, kurš nevadās pēc kopējā viedokļa. Par Tevi rūpējas tas, kurš uzņēmās savus pienākumus. Tu, Jēzu, ieņem savu vietu Jāzepa no Arimatejas klēpī, kurš «gaidīja Dieva valstību». Tu ieņem savu vietu starp tiem, kuri joprojām cer, starp tiem, kas nav samierinājušies ar domu, ka netaisnība ir neizbēgama. Jēzu, Tu sarauj neizbēgamības važas. Tu salauz rutīnu, kas iznīcina kopīgās mājas un brālību. Tiem, kas gaida Tavu Valstību, Tu dāvā drosmi stāties autoritāšu priekšā: kā Mozum faraona priekšā, kā Jāzepam no Arimatejas Pilāta priekšā. Tu dari mūs spējīgus uzņemties lielu atbildību, Tu dari mūs drosmīgus. Tu esi miris, bet joprojām valdi. Un mums, Jēzu, kalpot Tev nozīmē valdīt.
Lūgsimies, sakot: Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Paēdinot izsalkušos. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Remdinot slāpes. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Apģērbjot kailos. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Viesmīlīgi pieņemot svešiniekus. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Apmeklējot slimos. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Apmeklējot ieslodzītos. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
Apglabājot mirušos. Kalpot Tev nozīmē valdīt.
14. stacija
Jēzus miesu gulda kapā
Mēs pielūdzam Tevi Kungs Jēzu Kristu un Tevi slavējam, jo caur Savu Svēto Krustu Tu atpestīji pasauli.
No Lūkasa evaņģēlija (23,53b-56)
Viņš tās ietina audeklā, un ielika izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts. Tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās.
Bet sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, redzēja kapu un to, kā Viņa miesas tika noliktas. Un atgriezušās, viņas sagatavoja smaržas un svaidāmās zāles, bet sabatu saskaņā ar bauslību tās pavadīja klusu.
Jēzu, Tu izdzīvo savu sabatu noteiktā sistēmā, kas nekad nebeidzas. To izdzīvo arī sievietes, kurām smaržas un svaidāmās zāles jau liek domāt par augšāmcelšanos. Māci mūs apstāties tad, kad no mums tiek prasīts tikai gaidīt. Izglīto mūs šīs zemes laikā, kas nav mākslīgs. Kapā guldīts, Jēzu, Tu ņem dalību mūsu kopīgajā stāvoklī un sasniedz tādus dziļumus, kas mūs tik ļoti biedē. Redzi, kā mēs no tiem bēgam, vairojot savas aktivitātes. Bieži skrienam pa apli, bet sabats jau atspīd ar savu gaismu: tas mūs audzina un aicina atpūsties. Dievišķa dzīve, dzīve cilvēciskā mērogā, kas pazīst sabata mieru. «Tie visi mierīgi sēdēs zem vīnogulāja un zem vīģes koka, un neviens tos vairs nebiedēs» (Mi 4, 6), pravietoja Miha. Un Zaharijs skaidroja: «Tajā dienā - Kunga iestādījumā - katrs aicinās savu tuvāko zem sava vīnogulāja un zem sava vīģes koka» (Zah 3, 10). Jēzu, kas šķietami guli šajā vētrainajā pasaulē, ieved mūs visus sabata mierā. Tad visa radība mums atklāsies kā īpaši skaista un laba, paredzēta augšāmcelšanai. Un tas būs miers Tavā tautā un starp visām tautām.
Lūgsimies, sakot: Lai nāk Tavs miers!
Zemei, gaisam un ūdenim. Lai nāk Tavs miers!
Taisnīgajiem un netaisnīgajiem. Lai nāk Tavs miers!
Neredzamajiem un tiem, kam nav balss. Lai nāk Tavs miers!
Tiem, kam nav ne varas, ne naudas. Lai nāk Tavs miers!
Tiem, kuri gaida [uzdīgstam] taisnības asnu. Lai nāk Tavs miers!
Noslēguma invokācija
«Slavēts esi Tu, mans Kungs,» dziedāja svētais Francisks no Asīzes. Šajā skaistajā dziesmā viņš atgādināja, ka arī mūsu kopīgās mājas ir kā māsa [...]. Šī māsa protestē pret ļaunumu, ko mēs viņai nodarām» (Enciklika Laudato si', 1-2).
«Visi brāļi», - rakstīja svētais Francisks, vēloties uzrunāt visus brāļus un māsas un piedāvāt viņiem dzīves veidu ar Evaņģēlija garšu» (Enciklika Fratelli tutti, 1).
«Viņš mūs ir mīlējis», atgādina svētais Pāvils, norādot uz Kristu [...], aicinot mūs atklāt, ka no šīs mīlestības mūs nekas «nekad nevar šķirt» (Enciklika Dilexit nos, 1).
Mēs esam gājuši Krusta ceļu; esam pievērsušies mīlestībai, no kuras mūs nekas nevar šķirt. Tagad, kamēr Ķēniņš guļ un pār visu zemi valda liels klusums, ar svētā Franciska vārdiem lūgsim sirds atgriešanās dāvanu.
Augstais un godības pilnais Dievs, apgaismo manas sirds tumsu. Dāvā man stipru ticību, drošu cerību, pilnīgu mīlestību un dziļu pazemību. Kungs, dod man gudrību un izlēmību, lai spētu pildīt Tavu patieso un svēto gribu. Āmen.
(Tekstu tulkoja Silvija Krivteža)
