Krusta ceļš Kolizejā: Baznīcas lūgšana par pasaules atgriešanos

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Lielās piektdienas vakara tumsu Romas Kolizejā izgaismoja tūkstošiem sveču liesmiņu. Ticīgie un dažādu zemju svētceļnieki pulcējās Mūžīgās pilsētas “sirdī”, lai pieminētu “Kunga ciešanas”, Kristus visaugstāko upuri par cilvēces pestīšanu. Senais Krusta ceļa rituāls ik gadus notiek amfiteātrī, ko ap 70. gadu izrādēm un izklaidei uzcēla Tits Flāvijs Vespasiāns un kas kopš 16. gadsimta pēc tradīcijas tiek identificēts kā pirmo kristiešu moceklības vieta. Tāpēc 1750. gadā pāvests Benedikts XIV to veltīja Kristus ciešanu un ticīgo mocekļu piemiņai, izveidojot tajā četrpadsmit vietas, kas vēsta par Jēzus ceļu uz Golgātu.

Pāvests Francisks, kurš, tāpat kā pagājušajā gadā, ir Krusta ceļa meditāciju autors, nozīmēja Romas diecēzes ģenerālvikāru kardinālu Baldassari Reinu vadīt Krusta ceļa gājienu. Tajā piedalījās arī Romas mērs Roberto Gvaltjeri. Kardināls, iesākot Krusta ceļu, sacīja, ka Golgātas ceļš vijas cauri mūsu ikdienas ielām, kamēr mēs parasti ejam pretējā virzienā – ne tajā, kurā iet Kungs. Taču var gadīties, ka tieši caur savām izvēlēm mēs satiekam Kungu un sastopas mūsu skatieni.

Pāvesta sagatavotos pārdomu tekstus lasīja Vatikāna Radio - Vatican News redaktors un komentētājs Oracio Koklite, aktrise Vittoria Belvedēre un RAI televīzijas žurnāliste Barbara Kapponi. Krusta ceļa laikā dziedāja Siksta kapelas koris monsinjora Markosa Pavana vadībā.

Krusta ceļš intensīvā lūgšanas gaisotnē sākās ar Svētā tēva aicinājumu mainīt virzienu, pārtraukt savus ierastos ceļus. “Šajā pasaulē, kurā valda aprēķins, nesavtība maksā augstu cenu. Tomēr dāvinājumā viss atkal uzplaukst. Frakcijās sadalīta un konfliktu plosīta pilsēta virzās uz izlīgumu; izbalējusī reliģiozitāte no jauna atklāj Dieva apsolījumu auglību; pat akmens sirds var pārvērsties par miesas sirdi”, raksta pāvests Francisks.

Pirmajā stacijā, kurā ticīgie pārdomā Jēzus notiesāšanu uz nāvi, un pēdējā, kurā aprakstīta Viņa guldīšana kapā, krustu nesa kardināls Reina. Otrajā stacijā, kur Jēzus ņem uz saviem pleciem krustu, Kristus nāves simbolu nesa jaunieši, jo pāvests viņus mudina uzņemties dzīvē atbildību, pārvarēt egoismu un vienaldzību.

Trešajā stacijā, kur Jēzus pirmo reizi krīt, bija kārta nest krustu dažiem Caritas pārstāvjiem, lai tādējādi izceltu rūpes par mazajiem, kurus Dievs nekad neatstumj, kā to turpretī bieži vien dara mūsdienu pasaule. Ceturtajā stacijā Jēzus satiek savu Māti, un tur priekšplānā izvirzījās kāda ģimene.

Piektajā stacijā Jēzum palīdz kirēnietis, un tad krustu nesa daži Unitalsi brīvprātīgie, kuri līdzīgi kirēniešiem palīdz cietošajiem nest viņu krustu. Sestajā stacijā Veronika noslauka Jēzus seju. Krustu nesa daži reliģisko ordeņu locekļi, jo pāvests mudināja meklēt un kontemplēt Kunga vaigu, lai ļautu Viņam sevi mīlēt un spētu no jauna mīlēt savu tuvāko.

Septītajā stacijā aprakstīts Jēzus otrais kritiens. Krustu nesa daži skolotāji, jo cilvēka izaugsme ir saistīta ar kritieniem un celšanos. “Jēzu, Tu esi kļuvis par vienu no mums, Tu nebaidījies paklupt un krist”, raksta pāvests Francisks. “Tie, kas no tā kaunas, tie, kas izliekas nemaldīgi, tie, kas slēpj savus kritienus un nepiedod citiem viņu kritienus, noliedz ceļu, ko Tu esi izvēlējies”. Astotajā stacijā ticīgie pārdomāja Jēzus satikšanos ar Jeruzalemes sievietēm. Krusta nešanas kārta bija dažām konsekrētajām sievietēm no Ordo Viduarum (Atraitņu ordeņa), jo pāvests runā par raudāšanu, kurā viss atdzimst. “Bet ir vajadzīgas pārdomu asaras, nožēlas asaras, no kurām mums nevajadzētu kaunēties, asaras, kuras mums nevajadzētu noslēgt sevī”, raksta Svētais tēvs.

Devītajā stacijā Jēzus krīt trešo reizi, un krusts tika uzticēts biktstēviem, jo tika pieminēta grēciniece, kuru Jēzus satiek farizeja Sīmaņa namā un kurai Viņš piedod daudzus grēkus, jo viņa daudz mīlēja. Desmitajā stacijā Jēzum tiek novilktas drēbes. Krustu nesa cilvēki ar īpašām vajadzībām, lai atgādinātu, ka Jēzus uzņemas mūsu brūces un vājības.

Vienpadsmitajā stacijā Jēzus tiek piesists krustā. Krustu nesa brīvprātīgie, kuri sniedz palīdzību dažādos Jubilejas pasākumos. Pāvests atgādina, ka Kristus krusts nojauc mūrus, atceļ parādus un panāk izlīgumu. Viņš arī vairākās citās reizēs ir aicinājis Jubilejas gadā atlaist parādus.

Divpadsmitajā stacijā Jēzus mirst pie krusta. Krusts nonāca dažu migrantu rokās. Tie ir brāļi, kuru priekšā mēs dažkārt novēršamies. Trīspadsmitajā stacijā Jēzus tiek noņemts no krusta. Krustu nesa veselības aprūpes darbinieki, jo pāvests aicina rūpēties īpaši par vājākajiem un trauslākajiem cilvēkiem. Krusta ceļu Romas bīskaps noslēdza ar svētā Franciska lūgšanu, kurā tiek piesaukta sirds atgriešanās dāvana.