Francisks: mācīsimies cerību no Marijas Magdalēnas
Silvija Krivteža - Vatikāns
Jubilejas audiencē, kas notika sestdienas, 1. februāra rītā pāvests Francisks runāja par Mariju Magdalēnu. Pārdomas viņš balstīja uz Jāņa evaņģēlija divdesmito nodaļu.
To sacījusi, [Marija Magdalēna] pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet nezināja, ka tas varētu Jēzus. Jēzus saka viņai: «Sieviet, kāpēc tu raudi? Ko tu meklē?» Viņa, domādama, kas tas ir dārznieks, saka Viņam: «Kungs, ja tu Viņu aiznesi, tad saki man, kur tu Viņu liki, un es Viņu paņemšu». Bet Jēzus saka viņai: «Marija!» Viņa apgriezās un saka Viņam: «Rabbuni!», kas ebreju valodā nozīmē «Mācītāj!» (Jņ 20,14-16).
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Jubileja cilvēkiem un Zemei ir jauns sākums. Mēs zinām, ka vārds "atgriešanās" nozīmē virziena maiņu. Beidzot uz visu varam paraudzīties no citas perspektīvas, un tādēļ arī mūsu soļi ved uz jauniem mērķiem. Tā rodas cerība. Bībele par to stāsta dažādos veidos. Mēs, ja esam nonākuši pie ticības, tad tāpēc, ka dzīvē esam sastapuši cilvēkus, kuri bija spējuši mainīt virzienu un, kā saka, ir iegājuši Dieva sapņos.
Evaņģēlijos Marijas Magdalēnas tēls izceļas pār visiem pārējiem. Jēzus dziedināja viņu ar žēlsirdību (sal. Lk 8, 2), un viņa mainījās: žēlsirdība atgrieza viņu Dieva sapņos un parādīja jaunus mērķus viņas ceļam.
Jāņa evaņģēlijs stāsta par viņas tikšanos ar Augšāmcēlušos tādā veidā, kas liek mums aizdomāties. Vairākas reizes tiek atkārtots, ka Marija pagriezās. Evaņģēlists labi izvēlas vārdus! Marija ar asarām acīs vispirms ielūkojas kapa iekšienē, tad pagriežas: Augšāmcēlušais atrodas nevis nāves, bet dzīvības pusē. Viņu var sajaukt ar kādu no cilvēkiem, kurus mēs sastopam katru dienu. Pēc tam, kad viņa dzird savu vārdu, Evaņģēlijā teikts, ka Marija atkal pagriežas. Tā viņas cerība pieaug: tagad viņa redz kapu, bet ne tādu kā iepriekš. Viņa var nosusināt savas asaras, jo ir dzirdējusi savu vārdu: tikai Skolotājs to izrunā šādi. Vecā pasaule joprojām šķiet, ka tā ir, bet tās vairs nav.
Dārgie brāļi un māsas, no Marijas Magdalēnas, kas tiek saukta par "apustuļu apustuli", mācīsimies cerēt. Mēs ienākam jaunajā pasaulē, atgriežoties vairāk nekā vienu reizi. Mūsu ceļojums ir pastāvīgs aicinājums mainīt perspektīvu. Augšāmcēlušais mūs soli pa solim ieved savā pasaulē, ja vien mēs neizliekamies, ka jau visu zinām. Pajautāsim sev: vai es zinu, kā pagriezties un paskatīties uz lietām citādi? Vai man ir vēlme atgriezties?
Pārāk pašpārliecināts un lepns ego neļauj mums atpazīt augšāmcēlušos Jēzu: arī šodien Viņš ir tāds pats kā visi parastie cilvēki, kurus mēs atstājam sev aiz muguras. Pat tad, kad raudam un esam izmisuši, mēs Viņu atstājam aiz sevis. Tā vietā, lai raudzītos pagātnes tumsā, kapa tukšumā, no Marijas Magdalēnas mācāmies pagriezties pretī dzīvībai. Tur mūs gaida mūsu Skolotājs. Tur tiek izrunāts mūsu vārds. Jo reālajā dzīvē mums ir vieta. Tur ir vieta tev, man, katram no mums. Neviens to nevar aizņemt, jo tā vienmēr ir bijusi paredzēta mums. Ikviens var teikt: man ir vieta, es esmu misija! – teica pāvests Francisks.
Audiences noslēgumā Svētais tēvs apsveica Kazertas un citu diecēžu svētceļniekus, kuri ieradās savu bīskapu vadībā.