Pāvests izceļ taisnīgumu un likuma spēku kā būtiskus miera nosacījumus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests atzīmē, ka Svētais Krēsls ir to cilvēku pusē, kuri cīnās, lai nostiprinātu likuma spēku, cilvēktiesības un sociālo taisnīgumu cerīgākas un solidārākas, taisnīgākas un mierīgākas visu tautu nākotnes labā. Starptautiskās attīstības tiesību organizācijas mērķis ir “veicināt likuma spēka pastāvēšanu, lai turpinātu iet miera un ilgtspējīgas attīstības ceļu, iedrošinātu dažādas iniciatīvas, lai taisnīgums būtu pieejams visiem, jo īpaši sabiedrības visvājākajiem locekļiem,” raksta Francisks.
Svētais tēvs norāda, ka taisnīgums ir nepieciešamais nosacījums, lai sasniegtu tik ļoti nepieciešamo sociālo harmoniju un universālo brālīgumu. Taisnīgums ir arī tikums, bez kura nav iespējama labākas pasaules celtniecība, kurā konflikti tiktu risināti tikai mierīgā veidā un kur dominētu nevis stiprākā likums, bet likuma spēks. “Diemžēl,” turpina pāvests, “esam tālu no šāda mērķa sasniegšanas”.
Francisks atzīmē, ka vardarbības pastiprināšanās pasaulē, klimata izmaiņu sekas, korupcija un nevienlīdzība neattaisno pat ne mazākos izņēmumus, tai skaitā arī krīzes laikā, tiesību piemērošanā, kuras kalpotu cilvēka personai un sargātu viņa cieņu. “Bez tam,” norāda pāvests, “nepareiza izpratne par cilvēku izplatās arī demokrātiskās valstīs, kas vājina tā aizsardzību un slēpjoties zem labā maskas, progresīvā veidā paver durvis smagiem pārkāpumiem.”
Francisks raksta, ka likuma spēks ir jānodrošina autoritātēm neatkarīgi no dominējošajām politiskajām interesēm. Ja likums ir balstīts uz universālajām vērtībām, cilvēkiem ir pieejams taisnīgums un sabiedrība ir stabilāka un labklājīgāka. Tāpēc tā spēj īstenot būtisku lomu globālās krīzes risināšanā, atjaunojot uzticību un sabiedriskās pārvaldes likumību, apkarojot nevienlīdzību, veicinot cilvēku labklājību, viņu pamattiesību aizsardzību, iedrošinot viņu dalību lēmumu pieņemšanas procesos un atvieglojot tādu likumu attīstību, kas apmierina viņu patiesās vajadzības, tādējādi sniedzot ieguldījumu pasaules veidošanā, kur visas cilvēciskās būtnes varētu baudīt cieņpilnu attieksmi.
Pāvests atgādina, ka arī klimata izmaiņas ir starptautiskā taisnīguma jautājums, jo planētas degradācija liek šķēršļus mierīgai un harmoniskai sadzīvei ne tikai šodien, bet lielā mērā ietekmē nākamo paaudžu integrālu attīstību. Francisks piebilst, ka piemērojot taisnīgumu klimata labā, ir iespējams sniegt “olistiskas, iekļaujošas un uz vienlīdzību balstītas atbildes”.
Pāvests pievēršas korupcijai, norādot, ka tā sairdina jau pašus sabiedrības pamatus. Tāpēc viņš iesaka kopš bērnu dienām veicināt sensibilizācijas kampaņas, kas visās jomās aicina ievērot caurskatāmību, atbildību un integritāti. Vēstījuma noslēgumā Francisks uzsver, ka ir būtiski izrādīt pretimnākšanu visnabadzīgākajiem, atstumtajiem un trauslākajiem, kuriem bieži vien nav neviena, kas runātu viņu vārdā, un kas jūtas atstumti un pamesti.
