Pāvests tiekas ar Jēzus Svētās Sirds misionāriem

Inese Šteinerte - Vatikāns

Uzrunājot 90 reliģiskos Vatikāna pils Klementa zālē, Francisks atzīmēja, ka šodien misionāri veido lielu ģimeni, jo laika gaitā tika nodibinātas arī divas sieviešu reliģiskās kongregācijas un viņu garīgumam sāka sekot arī laju apvienība. Saskaņā ar tēva Ševaljē novēlējumu, Jēzus Svētās Sirds misionāru uzdevums ir “iepazīstināt pasauli ar Dieva mīlestību, lai no cilvēkiem saņemtu mīlestības atbildi”.

Vadoties pēc šī ģenerālkapitula nosaukuma “No ego līdz atbalsij” (itāliski: Dall’ego all’eco), kas ir izvēlēts, iedvesmojoties no evaņģēlista Lūkas aprakstītās epizodes par Emmausas mācekļiem un kurā atspoguļojas trīs misionāru attieksmes veidi, pāvests pakavējās pie katra no tiem.

Pirmais attieksmes veids – pazīt Jēzus Sirdi caur Evaņģēliju. Arī šodien Kristus turpina būt par mūsu ceļabiedru. Pāvests atgādināja, ka priesteris Ševaljē Evaņģēliju mēdza definēt kā “Svētās Sirds grāmatu”, aicinot visus kontemplēt mīlestību, ar kādu Pestītājs izturējās pret katru nabadzības formu. “Viņš bija laimīgs izliet savas Sirds maigumu uz mazajiem un nabadzīgajiem, uz cietošajiem, grēciniekiem un uz visām cilvēces nelaimēm,” teica Francisks.

Svēto Rakstu skaidrojums, ko Jēzus sniedz mācekļiem ceļā uz Emmausu, nav teorētisks. Tā ir tieša liecība, ko sniedz tas, kurš runā un kurš ir mīlējis Tēvu un brāļus līdz pat krustam. Augšāmcēlušais, kurš ļauj sevi atpazīt maizes laušanā, ir tas, kurš uzvarēja nāvi un dāvāja dzīvību, kurš cilvēkiem parādīja Tēva mīlestību, mīlot bez mēra ar savu dievišķo un cilvēcisko Sirdi. “Tā iepazīstam Jēzus Sirdi,” teica pāvests, proti, ‘’kontemplējot Evaņģēlijā Viņa bezgalīgo žēlsirdību, kā Marija, kuru misionāri godina ar titulu “Svētās Sirds Kundze”, un kura prot rādīt sava Dēla Sirdi.’’

Otrais attieksmes veids – padziļināt Vārda pazīšanu daloties ar brāļiem. Tūlīt pēc tam, kad mācekļi bija atpazinuši Jēzu, viņi ar izbrīnu runā par to, ko piedzīvojuši. Pāvests norādīja, ka tas ir aicinājums, lai arī mēs cits citam dāvātu tos brīnumus, kas sirdī dzimst, kad esam satikuši Jēzu.

Trešais attieksmes veids – priecīga sludināšana, veicot misiju. Emmausas mācekļi atgriežas Jeruzalemē un stāsta par to, kas noticis. Atkal pieminot ģenerālkapitula tematu “No ego līdz atbalsij”, pāvests aicināja iziet no sevis, lai raudzītos uz “kopējo namu, uz ģimeni, kopienu, radīto”. Francisks atzīmēja, ka minētais temats norāda uz nākotnes uzdevumu, jo īpaši uz to, kādus kalpojuma veidus izšķirt un izvēlēties. Visos kontinentos, kur darbojas misionāri, netrūkst izaicinājumu tuvākmīlestības jomā. Pāvests pieminēja nabadzīgos, migrantus, daudzās netaisnības.

Francisks aicināja Jēzus Svētās Sirds misionārus ļaut sevi pārņemt Kristus Sirds līdzjūtībai, lai tēva Žila Ševaljē garīgie dēli, tāpat, kā viņš, kurš drosmīgi pieņēma misijas darbu Melanēzijā un Mikronēzijā, ļautu Svētajai Sirdij veidot, pārveidot un ja nepieciešams, arī satricināt misionāru plānus un projektus.

 “Lūdzu, nebaidieties no maiguma,” uzrunas noslēgumā aicināja pāvests, atgādinādams, ka tāds ir Dievs: tuvs, līdzjūtīgs, maigs. “Esiet tādi paši ar citiem, esiet tādi paši ar citiem,” divreiz atgādināja Svētais tēvs. Viņš norādīja, ka šī tuvība, šī līdzjūtība, šis maigums radīsies dialogā ar Jēzu. Lai šīs īpašības iegūtu, lūgšana ir ļoti nozīmīga, bez tās nekas neveicas. 

Pirms atvadīties no visā pasaulē strādājošajiem Jēzus Svētās Sirds misionāriem, pāvests izteica šādu ieteikumu: “Bēdziet no skumjām! Tās ir kā ķirmis, kas sagrauž personīgo un konsakrēto dzīvi. Skumjas liek nolaist rokas – nevis labās grēku nožēlas skumjas, bet tās ikdienas skumjas, kas ir kā ķirmis, kas sagrauž.”