Pāvests pieņem ciemiņus no Monserratas Dievmātes svētnīcas
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Godināt Mariju, nozīmē svinēt Dieva tuvumu un maigumu, kurš satiek savu tautu, neatstāj mūs vienus, ir devis mums Māti, kura par mums rūpējas un mūs pavada,” teica Francisks. “Tas nozīmē svinēt Dieva tuvumu, jo Dieva stils ir tuvums, līdzjūtība un maigums. Tā mīl Dievs, un redzot Mariju, saprotam Dieva tuvību, Dieva līdzjūtību.”
Pāvests pakavējās pie Monserratas Dievmātes attēla. Marijas statujai ir tumša seja, tāpēc tautā tā tiek saukta par “Morenetu”. Dievmāte attēlota sēžam ar Jēzus Bērnu uz ceļiem. Viņas labajā rokā ir sfēra, kas simbolizē universu. “Tā ir Karaliene un visa radītā Kundze,” teica Francisks. Viņš atzīmēja, ka mariāniskā dievbijība spēlē lielu lomu Dievam ticīgās tautas divbijības izpausmēs. Viņa ir Māte.
Svētais tēvs aicināja padomāt, cik daudz ticīgo šajos 800 gados, kopš ir nodibināta Monserratas Dievmātes brālība, ir apmeklējuši šo svētnīcu un pazemībā un vienkāršībā ir lūguši “Morenetu” aizbildināt par sevi un saviem tuviniekiem. Cik daudz bērnišķas mīlestības, lūgumu un pateicīgas rīcības ir izrādīts! Pāvests piebilda:
“Kad Dieva tauta iet apmeklēt savu Māti, tā izpaužas, izpaužas tādā veidā, kādu varbūt neizmanto citā lūgšanas veidā. Mates priekšā ir tā, it kā atmostos cilvēka viscēlākās jūtas. Kad Marija uzklausa mūsu lūgšanas, viņa izdara šo žestu, kas ir vismariāniskākais žests. Viņa rāda Jēzu: “Dariet, kā Viņš teiks!” Tas ir tipiski mariānisks žests. Viņa rāda ceļu un runā ar savu Dēlu, lai Viņš uzklausa.”
Vēršoties pie Monserratas Dievmātes brālības, pāvests atzīmēja, ka tautas dievbijības evaņģelizējošais spēks rada labvēlīgus apstākļus, lai augtu un nostiprinātos draudzības un brālīguma saites starp tautām. Francisks pieminēja, ka to jau saprata svētais Pāvils VI, kurš vārdus “tautas reliģiozitāte” nomainīja uz “tautas dievbjība”. Viņa Apustuliskajā pamudinājumā “Evangelii nuntiandi” ir rodami skaidri paragrāfi par šo žēlastību. Tā ir žēlastība, kas pieder tautām, proti, “tautas dievbijība”.
Francisks norādīja, ka raugoties no šī aspekta, mariāniskajai dievbijībai ir privileģēta vieta. Marija ir aizbildinātāja. Itāliski tas skan “advokāte”, tāpēc ievērojot šī vārda “pārāk funkcionālo” raksturu, Svētais tēvs uzrunā Monserratas Dievmātes brālībai izvēlējās vārdu “atvieglotāja”. “Marija ir atvieglotāja konfliktos un problēmās, kā viņa to darīja arī tad, kad kāzu viesiem aptrūkās vīna,” viņš paskaidroja. Marija palīdz “atraisīt mezglus”, kas var sapīties starp cilvēkiem. Viņa, tātad, izlīdzina arī tautu draudzības ceļu, aicinot mūs pievērst skatienu mūsu eksistences sākumam un mērķim, kas ir Jēzus Kristus. Tas mūs iedrošina sekot viņas piemēram, pacietīgi un uzticīgi ejot miera, laipnības, uzklausīšanas un dialoga ceļus.
“Monserratas Dievmāte ar zemeslodi savās rokās, aicina mūs dzīvot šī universālā brālīguma garā, bez robežām, bez izslēgšanas, kas izgaisina ēnas un liek atvērties aizvērtai videi,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka Marija ir uzmanīga ne tikai pret Jēzu, bet arī pret visiem, kuri Viņam tic. Ar Augšāmcēlušā spēku viņa vēlas radīt jaunu pasauli, kurā visi esam brāļi, kur mūsu pilsētās ir vieta ikvienam atstumtajam, kur valda taisnība un miers. Francisks atgādināja, ka Marijai nav neviena atstumtā:
“Viņa ir atstumto Māte, to cilvēku Māte, kurus atstumjam mēs. Viņa iet tos uzmeklēt. Viņa nepazīst atstumšanu. Tā kā viņa ir Māte, tā prot uzklausīt daudzas lietas, daudzas lūgšanas, pat tad, ja tās dzimst no liekulīgas sirds, no sirds, kas nav korekta pret sevi pašu, no netaisnīgas sirds, kas dara ļaunu. Viņa uzklausa, uzklausa arī bērnu, kurš noziedzies.”
Tikšanās beigās Francisks novēlēja, lai Dievmāte rūpējas par Moserratas konfraternitāti un palīdz turpināt tās kopīgo ceļu.
