Pāvests Bīskapu sinodes priekšvakarā: Dievs runā klusumā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pateicies Tezē kopienai par iniciatīvu Together (Kopā) un sirsnīgi pasveicinājis dažādu kristīgo konfesiju kopienu vadītājus un delegācijas, kā arī visus klātesošos, Francisks sacīja: “Paldies, ka ieradāties Romā, lai pirms Bīskapu sinodes ģenerālās asamblejas, kas iesāksies ar rekolekcijām, lūgtos par mums un kopā ar mums. «Syn-odos»: iet kopā ne tikai katoļiem, bet visiem kristiešiem, visai kristīto tautai, visai Dieva Tautai, jo tikai kopā var panākt visu vienotību”.
Kā tas lielais pūlis, par ko rakstīts Atklāsmes grāmatā, mēs lūdzāmies klusumā, ieklausoties “lielajā klusumā” (sal. Atkl 8, 1) – turpināja Svētais tēvs, atgādinot, ka klusums ir svarīgs un tam ir liels spēks.
Pirmkārt, klusumam ir liela nozīme ticīgā dzīvē – viņš sacīja. Jēzus šīszemes dzīve iesākas un noslēdzas klusumā. Tēva Vārds silītē un pie krusta kļuva “klusums”. Šovakar mēs, kristieši, klusumā nostājāmies Svētā Damiana krucifiksa priekšā – teica pāvests. Krusts ir “Skolotāja katedra”. Mūsu klusēšana nebija tukša klusēšana. Tas bija gaidu un atvērtības piepildīts brīdis. Tik ļoti trokšņainajā pasaulē mēs esam atradinājušies no klusuma. Mums pat ir grūti to izturēt, jo klusumā ir jānostājas sevis priekšā. Tomēr klusums glabā noslēpumu – kā Marija glabāja savā klēpī savu Dēlu un pārdomāja savā sirdī Viņa vārdus. No otras puses, patiesībai – lai tā aizsniegtu cilvēku sirdi – nav vajadzīgi skaļi kliedzieni. Dievs runā klusumā. Tāpēc mums ir jāatbrīvojas no daudziem trokšņiem, lai sadzirdētu Viņa balsi. Viņa Vārds var atskanēt tikai mūsu klusumā.
Otrkārt, klusumam ir liela nozīme Baznīcas dzīvē. Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka pēc Pētera uzrunas Jeruzalemes koncilā “viss pulks klusēja”, gatavodamies uzklausīt Pāvila un Barnabas liecību par zīmēm un brīnumiem, ko Dievs bija paveicis tautu vidū.
“Tas mums atgādina, ka, pateicoties klusumam ekleziālajā kopienā ir iespējama brālīga komunikācija, kurā Svētais Gars ienes harmoniju starp dažādiem viedokļiem”, uzsvēra Francisks. Būt sinodāliem nozīmē pieņemt citam citu, apzinoties, ka mums visiem ir kaut kas, par ko liecināt, un kaut kas, ko varam mācīties, kopā ieklausoties patiesības Garā, lai uzzinātu, ko Viņš saka Baznīcām. Klusums palīdz izšķirties. Tāpēc izlūgsim no Gara klausīšanās dāvanu sinodes dalībniekiem.
Treškārt, klusumam ir liela nozīme kristiešu vienotības ceļā. Tas ir būtiski svarīgs lūgšanai, no kuras sākas ekumenisms un bez kuras tas būtu neauglīgs. Jēzus lūdzās, lai Viņa mācekļi “būtu viens”. Pāvests norādīja, ka klusums, pārtapis lūgšanā, ļauj mums pieņemt Kristus gribēto vienotības dāvanu, izmantojot Viņa gribētos līdzekļus, bet nevis kā tīru mūsu pūliņu rezultātu, un vadoties tikai pēc tīri cilvēciskajiem kritērijiem. Jo vairāk mēs visi kopā vēršamies pie Kunga lūgšanā, jo vairāk jūtam, ka tas ir Viņš, kurš mūs šķīstī un vieno pāri visām atšķirībām – uzsvēra Svētais tēvs.
Francisks atgādināja, ka kristiešu vienotība padziļinās klusumā krusta priekšā. Tāpēc ir jālūdzas, lai mēs atkal iemācītos ieturēt klusumu, lai sadzirdētu Tēva balsi, Jēzus aicinājumu un Svētā Gara nopūtas. “Lūgsim”, viņš mudināja, “lai sinode ir brālības kairos, vieta, kur Svētais Gars attīra Baznīcu no tukšvārdības, ideoloģijām un polarizācijām. (…) jo tuvāki būsim Kristum, jo vienotāki būsim arī savā starpā. (…) Brāļi un māsas, dosimies kopā ceļā ar vēlmi Viņu satikt, pielūgt un sludināt, lai pasaule ticētu”.
