Būt pateicīgiem, ka ir saņemta Evaņģēlija žēlastība savās tautās
Inese Šteinerte - Vatikāns
Partieši, medieši un elamieši nepiederēja Kristus apustuļiem, kuri visi kā viens bija galilejieši (sal.7). Savukārt, bīskapi un kardināli, tāpat kā tie, kas tajā laikā dzīvoja Jeruzalemē, šodien pārstāv “visas tautas, kas ir zem debess” (sal.5). “Lūk, šie vārdi no Apustuļu darbu grāmatas liek domāt, ka pirms būt “apustuļiem”, pirms būt priesteriem, bīskapiem un kardināliem, mēs esam partieši, medieši, elamīti un tā tālāk,” teica pāvests konsistorija dalībniekiem. Viņš uzsvēra, ka ir jābūt pateicīgiem par to, ka ir saņemta Evaņģēlija žēlastība savās respektīvajās tautās. Jo tur, savas tautas vēsturē, Svētais Gars ir darījis brīnumus, komunicējot mirušā un augšāmcēlušā Kristus noslēpumu. Pāvests aicināja neaizmirst, ka ticība tiek nodota “dialektā” no mūsu mammām un vecmammām.
“Esam evaņģelizētāji tik lielā mērā, cik lielā mērā sirdī glabājam izbrīnu un pateicību, ka esam evaņģelizēti,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka tā ir vienmēr aktuāla dāvana, ko ir nepieciešams nemitīgi atjaunot atmiņā un ticībā. “Esam evaņģelizēti evaņģelizētāji, nevis funkcionāri,” uzsvēra pāvests.
Svētais tēvs izmantoja simfoniskā orķestra tēlu, lai paskaidrotu, kādai ir jābūt kardinālu kolēģijai. Simfonijā saplūst dažādu instrumentu tembri, katrs no šiem instrumentiem dod savu pienesumu, dažreiz viens, citreiz kopā ar kādu citu, un vēl citreiz – visi kopā. “Ir nepieciešama atšķirība,” teica pāvests. Taču, katrai skaņai ir jāveido kopīga kompozīcija. Tāpēc ir svarīgi uzklausīt citam citu. Katram mūziķim ir jāsaklausa citi mūziķi. Ja mūziķis klausīsies tikai pats sevi, lai arī cik cēli var skanēt viņa atskaņojums, simfonijai tas nenāks par labu. Tas pats notiks, ja kāda orķestra sekcija neklausīsies citas sekcijas, bet spēlēs tā, it kā tā būtu viena. Orķestra diriģents, savukārt, ir tas, kurš kalpo šim brīnumam, kas ir simfonija. Viņam vairāk nekā visiem citiem ir jāsaklausa pārējie orķestra dalībnieki, un tajā pašā laikā viņa uzdevums ir palīdzēt ikvienam un visam orķestrim maksimāli attīstīt radošu uzticību, uzticību darbam, ko atskaņo.
Pāvests aicināja arvien vairāk atspoguļot orķestra tēlu Baznīcā, lai tā būtu simfoniska un sinodāla, un klausīt savu iekšējo Skolotāju – Svēto Garu, jo Viņš rada daudzveidību un vienotību, Viņš pats ir harmonija.
