Pāvests: "Sapņoju par Eiropu, kas apdzēš kara perēkļus un iededz cerības gaismas"
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Es sapņoju par Eiropu, par Rietumu sirdi, kas liek lietā savu talantu, lai apdzēstu kara perēkļus un iedegtu cerības gaismas; par Eiropu, kas prot atrast savu jauneklīgo dvēseli, sapņojot par kopīgo lielumu un ejot tālāk par tūlītējām vajadzībām; par Eiropu, kas iekļauj tautas un cilvēkus, atmetot ideoloģiskās teorijas un kolonizācijas.”
Pāvests norādīja uz cilvēka dzīvības aizsardzību kā uz prioritāti, kas ir pakļauta utilitāram “izmanto un izmet” veida riskam. Franciska domas kavējās pie daudzajiem nedzimušajiem bērniem un pamestajiem vecajiem ļaudīm, pie “grūtībām pieņemt, pasargāt un integrēt tos, kas nāk no tālienes un klauvē pie durvīm, pie daudzu ģimeņu vientulības, kuras saskaras argrūtībām laist pasaulē un audzināt bērnus”. Tie ir Rietumi “ar vecu ļaužu atmešanu, ar dzeloņdrāšu žogiem, ar slaktiņiem uz jūras un ar tukšiem šūpuļiem”.
Pāvests atzīmēja arī, ka cīnoties ar sliktiem dzīves apstākļiem, šodien tiek piedāvāti ātri risinājumi, tādi, kā viegla pieeja nāvei. Tā visa priekšā Svētais tēvs liek cerību uz jauniešiem, daudzi no kuriem šajās dienās piepilda Lisabonu. Viņi, kas ir “ieradušies no visas pasaules, kultivē ilgas pēc vienotības, miera un brālīguma, kas mums liek īstenot viņu sapņus par labo”.
Pāvests novēlēja, lai Pasaules Jauniešu dienas “vecajam kontinentam” kalpo par universālās atvērtības impulsu. Jo “pasaulei ir vajadzīga Eiropa, patiesā Eiropa. Tai ir vajadzīga Eiropas kā tiltu metējas un kā samierinātājas loma kontinenta Austrumos, Vidusjūras baseina valstīs, Āfrikā un Tuvajos Austrumos”. Tādējādi Eiropa “starptautiskajā scenārijā varēs ienest savu specifisko vienreizīgumu, kas ir iezīmējies pagājušajā gadsimtā, kad no pasaules konfliktu krāsns tā lika iedegties izlīgšanas dzirkstij”.
Turpinājumā Francisks pakavējās pie Lisabonas multietniskā un multikulturālā rakstura, kas atklāj Portugāles kosmopolitisko iezīmi, kas ir radusies no atvērtības uz pasauli un vēlēšanās to iepazīt. Lisabona, būdama pilsēta okeāna krastā, atgādina par to, cik svarīgi ir būt kopā, bet robežas uztvert kā kontaktēšanās, nevis nošķirtības zonas.
Pāvests atzīmēja, ka “lai arī šodien nozīmīgi jautājumi ir globāli”, taču patiesībā, “kopējo problēmu priekšā pasaule ir sašķelta, vai vismaz tā nav pietiekami saliedēta, kas dara nespējīgus vienotiem spēkiem stāties pretim tam, kas krīzei pakļauj visus”. “Šķiet, ka planētas līmeņa netaisnības, kari, klimatiskā un migrācijas krīze ir stiprāki par spēju un gribu kopā stāties pretim šiem izaicinājumiem,” teica Francisks. Taču, tieši Portugāles galvaspilsēta var kalpot par piemēru, lai “mainītu soli”. Šajā ziņā viesis pieminēja 2007. gadā Lisabonā parakstīto Traktātu par Eiropas Savienības reformu, kurā apgalvots, ka “Savienība apņemas veicināt mieru, tās vērtības un tās tautu labklājību”, kā arī, uzturot attiecības par pārējo pasauli, “dot ieguldījumu miera, drošības, zemes ilgtspējīgas attīstības, solidaritātes un savstarpēja respekta starp tautām, brīva un vienlīdzīga tirgus, nabadzības izskaušanas un cilvēktiesību ievērošanas labā”.
Pāvests uzrunā Portugāles autoritātēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem pieminēja okeānu sasilšanu, ko ir radījis dabas piesārņojums, kā arī demogrāfisko krīzi, un norādīja uz politikas uzdevumu, ko definēja kā “cerības varu”, ko piešķirt cilvēkiem. Svētais tēvs aicināja izlabot ekonomisko un tirgus līdzsvaru, kas šobrīd ražo bagātības, bet tās neizdala, gluži pretēji, padara nabadzīgākus resursus un pārliecību par rītdienu.
Runājot par izglītību, pāvests norādīja, ka jauniešiem ir jāiemāca ne tikai tehniskas lietas, lai attīstītos ekonomiski, bet arī vēsture un tradīcijas, kā arī jāpiešķir vērtība cilvēka reliģiskajām vajadzībām un jāveicina sociālā draudzība. Visbeidzot, Svētā tēva domas kavējās pie brālīguma. Viņš teica:
“Vispārējā globalizācijas kontekstā, kas mūs satuvina, bet nedod brālīgu tuvību, visi esam aicināti attīstīt kopienas izjūtu, sākot no to cilvēku uzmeklēšanas, kuri dzīvo mums blakus.”
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja visus kopā , brālīgā veidā piešķirt cerību pasaulei, kurā dzīvojam, kā arī šai brīnišķīgajai zemei – Portugālei.
