Francisks raksta enciklikas "Laudato si" otro daļu

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Rakstu “Laudato si” otro daļu, lai atjauninātā veidā aplūkotu aktuālās problēmas,” paziņoja pāvests, uzrunājot advokātus. Francisks izteica atzinību par viņu devumu, izstrādājot normatīvus vides aizsardzības labā.

 “Laudato si” ir pāvesta Franciska otrā enciklika. Tā ir publicēta 2015. gada 18. jūnijā. Dokuments ir veltīts rūpēm par “kopējo namu”. Tā nosaukums ir aizgūts no svētā Asīzes Franciska dziesmas, kas Latvijā pazīstama ar nosaukumu “Saules dziesma”. Šajā skaistajā dziesmā tiek slavēts Dievs par visu, ko Viņš ir radījis cilvēka labumam.

Uzrunājot tikšanās “Mūsdienu verdzība un klimata izmaiņas” dalībniekus, dažas dienas pēc enciklikas “Laudato si” iznākšanas, pāvests teica:

 “Šī rūpju kultūra par vidi nav tikai “zaļā” attieksme vien. Tas ir kas vairāk. Rūpēties par vidi, nozīmē cilvēciskas ekoloģijas attieksmi. Nevaram teikt, ka cilvēks atrodas šeit, bet radītais, vide, atrodas tur. Ekoloģija ir totāla, tā ir cilvēciska. Tas ir tas, ko vēlējos izteikt enciklikā “Laudato si”, proti, ka nav iespējams nošķirt cilvēku no visa pārējā. Pastāv attiecības ar savstarpēju ietekmi – gan vides ietekmi uz cilvēku, gan to, kā cilvēks izturas pret vidi, gan arī vides atbildi uz cilvēku, kad tai tiek nodarīts pāri. “Nē, tā nav “zaļā” enciklika, tā ir sociālā enciklika”, jo sabiedrībā, cilvēka sabiedriskajā dzīvē, nevaram atteikties no rūpēm par vidi.”

Enciklikā pāvests atgādina, kāpēc ir izvēlējies Franciska vārdu par sava pontifikāta pavadoni un iedvesmu:

 “Domāju, ka Francisks ir izcils paraugs rūpēm par vājākajiem un par integrālu ekoloģiju, kas tiek dzīvota ar prieku un autentiskumu. Viņš ir visu to cilvēku svētais aizbildnis, kuri studē un strādā ekoloģijas laukā, un viņu mīl arī daudzi nekristieši. Īpašu uzmanību viņš izrādīja pret Dieva radību un pret visnabadzīgākajiem un pamestajiem. Viņš mīlēja un pats tika mīlēts par savu prieku, savu dāsnumu, savu universālo sirdi. Viņš bija mistiķis un svētceļnieks, kurš dzīvoja vienkāršībā un brīnišķīgā harmonijā ar Dievu, ar citiem, ar dabu un pats ar sevi. Viņā var saskatīt to, cik lielā mērā nav šķiramas rūpes par dabu, taisnību pret nabadzīgajiem, darbu sabiedrības labā un iekšējo mieru.”

Pāvests nāk klajā ar apelāciju nekavējoties pasargāt mūsu kopējo namu, lai celtu labāku nākotni visai cilvēcei, nevienu neizslēdzot:

 “Vēršos ar aicinājumu steidzami atjaunot dialogu par to, kā mēs ceļam planētas nākotni. Ir vajadzīgs kopsaucējs, kas vieno visus, jo vides izaicinājums, ko pieredzam, un tā cilvēciskās saknes, attiecas uz mums visiem. Pasaules ekoloģiskā kustība jau ir nogājusi tālu un bagātīgu ceļu, un likusi dzimt jaunām pilsoņu apvienībām, kuras ir veicinājušas sirdsapziņu atmošanos. Diemžēl, daudzi pūliņi, meklējot konkrētus vides krīzes risinājumus bieži vien nevainagojas panākumiem ne tikai vareno atteikuma, bet arī citu intereses trūkuma dēļ. Attieksme, kas aizšķērso risinājuma ceļus, tajā skaitā ticīgo vidū, izpaužas, sākot no problēmas nolieguma līdz pat vienaldzībai, līdz ērtam kūtrumam, vai aklai uzticībai tehniskiem risinājumiem. Ir vajadzīga jauna universāla solidaritāte. Kā ir teikuši Dienvidāfrikas bīskapi: “ir nepieciešami visu talanti un iesaistīšanās, lai novērstu zaudējumus, ko cilvēki ir nodarījuši Dieva radībai”. Mēs visi varam sadarboties kā Dieva instrumenti, lai parūpētos par radīto, katrs saskaņā ar savu kultūru un pieredzi, savām iniciatīvām un spējām.”