Francisks skaidro svētceļojumu uz Marijas svētvietām nozīmi
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvesta vadītajā vispārējā audiencē, kas vasaras mēnešos notiek Pāvila VI zālē, piedalījās vairāki tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Turpinot katehēžu ciklu par apustulisko dedzību un evaņģelizāciju, Francisks pievērsās svētajam Huanam Djego – Gvadelupas Dievmātes vizionāram, uzsverot, ka katra svētā dzīve bagātina visu Baznīcu tās universālajā dimensijā.
Iesākot katehēzi, Svētais tēvs aicināja vērst skatienu uz Ameriku, kuras evaņģelizācijai ir mūžīgi dzīvs avots: Gvadelupa. Neapšaubāmi, arī pirms parādīšanās Meksikā tika veikti evaņģelizēšanas mēģinājumi, tomēr rietumu mentalitātes lielā ietekme radīja grūtības Labās Vēsts uztveršanai indiāņu vidū ar pilnīgi atšķirīgu domāšanas veidu. Šos mēģinājumus pavadīja pasaulīgas intereses un iekarošanas mērķi. Evaņģēlija inkulturācijas vietā tika uzspiesti jau iepriekš noteikti modeļi, nerespektējot pamatiedzīvotāju tiesības.
Francisks sirsnīgi pateicās daudzajām mātēm un vecmāmiņām, kas ticību nodot tālāk saviem bērniem un mazbērniem, jo ticība tiek nodota tālāk ar dzīvi. Un tā tiek nodota vienkāršībā: Jaunava Marija vienmēr izvēlas vienkāršus cilvēkus. To redzam gan uz Tepeijaka kalna Meksikā, gan Lurdā un Fatimā. Marija sarunājas ar viņiem saprotamā valodā, līdzīgi kā Jēzus.
Pāvests pievērsās svētā Huana Djego, Gvadelupas Dievmātes vizionāra un vēstneša, liecībai. Viņš bija pazemīgs cilvēks, iezemiešu tautas dēls. Svētais tēvs uzsvēra, ka Dievam patīk veikt brīnumus caur mazajiem. Huans Djego pieņēma Kristību jau pieaugušā vecumā, bija precējies. 1531. gada decembrī, būdams aptuveni 55 gadus vecs, viņš Tepeijaka kalna virsotnē ieraudzīja Dievmāti, kura maigi viņu uzrunāja, sakot: mans mazais mīļais Huanito (Nican Mopohua, 23). Skaistā Kundze viņu sūtīja pie Mehiko bīskapa, lai pateiktu viņas vēlēšanos uzcelt svētnīcu parādīšanās vietā.
Huans Djego, vienkāršs un izpalīdzīgs, steidzas izpildīt saņemto uzdevumu, taču pirmais viņa mēģinājums noslēdzās bez panākumiem, jo bīskapa rezidencē viņa vārdiem neticēja. Noskumis par neveiksmi viņš tai pašā dienā devās atpakaļ uz kalna virsotni, kur Kundze viņu atkal sagaidīja. Viņa to mierina un lūdz mēģināt vēlreiz. Un indiānis atkal dodas ceļā. Huans Djego ne bez grūtībām saņem atļauju runāt ar bīskapu, kurš kā pierādījumu prasa, lai Dievmāte viņam dotu kādu zīmi. Pāvests skaidroja, ka, neraugoties uz apustulisko dedzību, Evaņģēlija sludinātājs nereti saskaras ar dažādām grūtībām un pārbaudījumiem, kas nāk no pašas Baznīcas. Lai sludinātu, patiesībā, nepietiek tikai liecināt par labo, bet ir jāspēj panest arī slikto, viņš atzina.
Uzrunas gaitā Svētais tēvs norādīja, ka arī šodien Evaņģēlija inkulturācija un kultūru evaņģelizācija prasa drosmi, neatlaidību un pacietību. Noskumušais Huans Djego lūdz, lai šo uzdevumu uztic kādam citam, jo būdams nabadzīgas izcelsmes, viņš nav radis apmeklēt augstas personas un viņa vārdus neņem vērā. Uz to Jaunava Marija atbild, ka daudz ir to, kam varētu prasīt uzdevuma izpildi, tomēr ir nepieciešama tieši viņa palīdzība. Sludināšanā vienmēr pastāv padošanās risks: ja kaut kas neizdodas, mēs padodamies, kļūstam neapmierināti un, iespējams, ieslēdzamies savu pārliecību mūros. Taču Jaunava Marija, mierinot mūs, liek mums iet uz priekšu un tādējādi palīdz mums augt.
Huans Djego atgriežas pie bīskapa, kurš viņa vārdiem noticēja tikai tad, kad ieraudzīja Dievmātes doto zīmi: ziemā salasītu rožu pilnu apmetni. Tikko rozes bija nokritušas zemē, uz apmetņa parādījās daiļš Jaunavas Marijas – Dievmātes tēls, un viņas acīs bija redzams brīnumainā notikuma varoņu atspulgs.
"Lūk, Dieva pārsteigums: kad ir cilvēka griba un paklausība, Dievs dara kaut ko negaidītu, laikā un sev zināmā veidā. Huans Djego atstāja visu un ar bīskapa piekrišanu veltīja savu dzīvi svētnīcai. Viņš uzņēma un evaņģelizēja svētceļniekus. Svētnīcas ir klusuma un lūgšanu vietas, kur ikviens izjūt ilgas pēc mājām, izjūt ilgas pēc Debesīm. Tur ticība tiek pieņemta vienkāršā un patiesā veidā, un Dievmāte, kā viņa teica Huanam Djego, uzklausa mūsu saucienus, mierina un dziedina mūsu brūces. Tāpēc dosimies svētceļojumā uz Marijas svētvietām – mierinājuma un žēlsirdības oāzēm, kur jūtamies kā mājās, kur savas grūtības un ciešanas ieliekam Dievmātes rokās, lai atgrieztos dzīvē ar mieru un prieku sirdī," aicināja Svētais tēvs.
