Francisks: neaizmirsīsim vecos ļaudis, viņi ir upurējušies mūsu labā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Uzrunājot dievkalpojuma dalībniekus, kuru vidū bija daudzi seniori, pāvests Francisks norādīja uz vairākām Jēzus līdzībām par Dieva valstību. Tie ir vienkārši stāsti, kas sasniedz klausītāja sirdi. Šo tēlu piesātinātais izteiksmes veids atgādina to valodu, ko vecvecāki bieži lieto sarunā ar saviem mazbērniem, turot viņus savā klēpī. Šādā veidā viņi nodod tiem dzīves gudrību un kristīgās vērtības. "Domājot par vecvecākiem un senioriem, par stiprajām saknēm, kas tik ļoti nepieciešamas bērniem ceļā uz fizisko un garīgo briedumu, es vēlos vēlreiz pārlasīt trīs Evaņģēlija stāstus, sākot no aspekta, kas tiem ir kopīgs: augt kopā", teica Svētais tēvs.
Pāvests uzsvēra, ka pirmajā līdzībā tiek runāts par kviešiem un nezālēm, kas aug kopā vienā tīrumā (sal. Mt 13, 24-30). Šajā stāstā atklājam, ka cilvēces vēsturē, tāpat kā ikviena cilvēka dzīvē gaismas mijas ar ēnām, mīlestība ar egoismu. Patiesi, labais un ļaunais ir savstarpēji saistīti, pat šķietami neatdalāmi. Šī reālistiskā pieeja palīdz skatīties uz vēsturi bez sterila optimisma un kaitīga pesimisma. Kristietis, kuru dzīvina cerība, nav pesimists, viņš nav arī naivs cilvēks, kas dzīvo pasaku pasaulē, ne arī tāds, kurš izliekas, ka neredz ļaunumu, sakot, ka "viss ir labi". Nē, kristietis ir reālists: viņš zina, ka pasaulē ir gan kvieši, gan nezāles, un, ieskatoties sevī, atzīst, ka ļaunums nenāk tikai "no ārpuses", ka ne vienmēr pie tā ir vainīgi citi, ka nevajag "izdomāt" ienaidniekus, ar kuriem cīnīties, noslāpējot gaismu sevī. Viņš pamana, ka ļaunums nāk no iekšienes, iekšējā cīņā, ko mēs visi piedzīvojam.
Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka Jēzus līdzība mudina aizdomāties: ko darīt, kad redzam, ka pasaulē kopā aug kvieši un nezāles? Kā mums vajadzētu rīkoties? Evaņģēliskajā stāstā redzam, ka Kunga kalpi ir gatavi pat izrakt ražu (sal. 28). Viņu attieksme ir labi domāta, taču impulsīva un pat agresīva. Cilvēks sevi maldina domājot, ka ļaunumu var izravēt ar saviem spēkiem, cenšoties saglabāt tīrību. Cik bieži dzirdam sakām "tīra sabiedrība", "tīra Baznīca", bet, lai sasniegtu šo tīrību, cilvēks riskē būt nepacietīgs, nepiekāpīgs, pat vardarbīgs pret tiem, kas ir krituši maldos. Un tā līdz ar nezālēm tiek izrauti arī labie kvieši un netiek ļauts cilvēkiem iziet savu ceļu, augt un mainīties. Ieklausīsimies, ko saka Jēzus: "Lai kvieši un nezāles aug kopā līdz pļaujas laikam" (sal. Mt 13, 30), aicināja Francisks. "Cik skaista ir Dieva žēlsirdīgā pedagoģija, kas māca būt pacietīgiem pret citiem, māca pieņemt – ģimenē, Baznīcā un sabiedrībā – cilvēku vājības un ierobežojumus. Kungs aicina nevis pierast vai attaisnot tos, bet gan iemācīties ar cieņu, lēnprātību un pacietību rūpēties par labajiem kviešiem. Nekad neaizmirsīsim, ka sirds attīrīšana un galīga uzvara pār ļaunumu ir Dieva darba rezultāts. Un mēs, pārvarot kārdinājumu atdalīt kviešus no nezālēm, esam aicināti atklāt labāko veidu un laiku, kad rīkoties, – piebilda Svētais tēvs.
Francisks atzina, ka viņš bieži domā par gados veciem cilvēkiem un vecvecākiem, kuri jau ir nogājuši garu dzīves ceļu un, atskatoties atpakaļ, redz ne tikai daudz skaistu lietu, ko viņiem ir izdevies sasniegt, bet arī neveiksmes, kritienus un kļūdas, kuras, kā viņi saka, "ja es varētu atgriezties atpakaļ, es vairs tā nerīkotos". Šodien Kungs mūs aicina pieņemt dzīves noslēpumu ar mieru un pacietību, atstājot spriedumu Viņam, nedzīvojot ar nožēlu un sirdsapziņas pārmetumiem. Kungs vēlas mums teikt: "Paskaties uz labo graudu, kas ir izdīdzis tavas dzīves ceļā, un atļauj tam atkal izaugt, uzticot visu Man, jo labais vienmēr būs stiprāks par ļauno". Vecumdienas ir svētīgs laiks, uzsvēra pāvests. Tas ir laiks, kad esam aicināti samierināties, skatīties uz gaismu, kas cauri ēnu mākoņiem, apgaismo un stiprina mūsos cerību, ka Dieva iesētie kvieši gūs virsroku pār nezālēm, ar kurām velns grib saindēt mūsu sirdis.
Uzrunas gaitā pāvests aplūkoja vēl vienu līdzību. Jēzus saka, ka debesu valstība ir Dieva darbs, kas klusi īstenojas vēstures līkločos, īstenojas šķietami mazās un neredzamās lietās, līdzīgi kā mazais sinepju graudiņš. Bet, kad šis grauds izaug, "tas ir lielāks par citiem dārza augiem un kļūst par koku, tā ka debesu putni nāk un veido ligzdas tā zaros" (Mt 13, 32). Tāda ir arī mūsu dzīve: mēs nākam pasaulē maziņi, kļūstam pieauguši, sasniedzam vecumu; sākumā esam maza sēkliņa, mūs baro cerības, mēs īstenojam projektus un sapņus, no kuriem visskaistākais ir kļūt līdzīgiem tādam kokam, kas nedzīvo pats sev, bet dod ēnu tiem, kam tā ir vajadzīga, atļauj veidot ligzdas, palīdz augt kopā.
"Es domāju par vecvecākiem: cik skaisti ir šie sulīgie koki, kuru zaros bērni un mazbērni veido savas "ligzdas", iepazīst mājas siltumu un piedzīvo apskāvienu maigumu," sacīja Francisks. Runa ir par augšanu kopā: zaļš koks un mazie putni, kuriem nepieciešama ligzda, vecvecāki ar saviem mazbērniem, vecāki ar saviem bērniem. Mums vajadzīga jauna derība starp paaudzēm, lai to cilvēku dzīvinošā sula, kuriem aiz muguras ir ilga dzīves pieredze, apūdeņotu to cilvēku cerību dzinumus, kuri vēl tikai aug. Šajā auglīgajā apmaiņā mēs mācāmies ieraudzīt dzīves skaistumu, veidot brālīgu sabiedrību, veicināt satikšanās kultūru, stiprināt dialogu starp tradīciju un Gara jaunumu.
Pāvests pakavējās pie trešās līdzības par rauga un miltu mijiedarbību (sal. Mt 13, 33). Jēzus lieto darbības vārdu "sajaukt". Francisks skaidroja, ka sajaukšanās attiecas uz dzīves kopību, satikšanos, tuvumu, savstarpējo atbalstu, iziešanu no sevis, lai būtu kopā ar citiem" (Apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium, 87). Tas palīdz pārvarēt individuālismu un egoismu, palīdz veidot cilvēcīgāku un brālīgāku pasauli. Šodien Dieva vārds mūs aicina būt modriem, lai mēs savā dzīvē un savā ģimenē neatstumtu vecos ļaudis. Būsim uzmanīgi, lai mūsu pārpildītās pilsētas nekļūtu par "vientulības vietām", lai nenotiek tā, ka politika, kas ir aicināta rūpēties par visneaizsargātāko cilvēku vajadzībām, aizmirst par vecāka gadagājuma cilvēkiem, ļaujot darba tirgum tos padarīt par "neproduktīviem atkritumiem". Lai nenotiek tā, ka, pilnā ātrumā dzenoties pēc mītiem par efektivitāti un veiktspēju, mēs nespējam palēnināt tempu, lai pavadītu tos, kam grūti tikt līdzi. Lūdzu, ļaujiet būt kopā, ļaujiet augt kopā! – aicināja pāvests.
Brāļi, māsas, Dieva Vārds aicina būt kopā, neaizvērt savu sirdi un nedomāt, ka varam vieni paši paveikt kaut ko lielu. Dieva Vārds aicina mūs augt kopā. Uzklausīsim un atbalstīsim viens otru, veidosim dialogu! Neaizmirsīsim vecvecākus un seniorus, kuru mīlestības pilnā glāsta dēļ mēs daudzkārt spējām piecelties, lai turpinātu savu ceļu, un cik bieži esam jutušies mīlēti un iekšēji dziedināti. Viņi ir upurējušies mūsu labā, un mēs nevaram viņus izsvītrot no mūsu prioritāšu saraksta. Augsim kopā, virzīsimies uz priekšu kopā: Kungs svētīs mūsu ceļojumu, noslēdzot sprediķi, teica Svētais tēvs.
