Izdota apustuliskā vēstule Blēza Paskāla dzimšanas 400. gadadienā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vēstules sākumā Francisks atzīst, ka tieši šis “cilvēka diženuma un posta” paradokss veido Blēza Paskāla vēstījuma kodolu. Pāvests viņu raksturo kā izcilu rakstnieku, nenogurstošu patiesības meklētāju, ģeniālu domātāju, kuram rūpēja trūkumcietēju vajadzības. Viņš bija dedzīgs kristietis ar dziļu un plašu inteliģenci.
“Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” Šis 8. psalma eksistenciālais jautājums ir iegravēts katra cilvēka sirdī, katrā laikmetā un vietā, katrā kultūrā un reliģijā – raksta pāvests. “Kas ir cilvēks dabā?” – jautāja Paskāls. “Nekas salīdzinājumā ar bezgalību, viss salīdzinājumā ar neko”.
Vēstulē pāvests norāda, ka Blēza Paskāla filozofiskie meklējumi un intelektuālais darbs viņu neatsvešināja no citiem cilvēkiem, viņu materiālajām vajadzībām un sabiedriskās dzīves. Viņš bija atvērts citiem. Par to liecina viņa ideja 1661. gadā izveidot pirmo sabiedriskā transporta tīklu Parīzē. Pat būdams slimības novājināts, viņš apsola veltīt sevi nabagu labā. “Ir aizkustinoši atzīt”, raksta Francisks, “ka tik spožais domātājs kā Blēzs Paskāls savas dzīves pēdējās dienās neuzskatīja neko citu par tik steidzami nepieciešamu kā savas enerģijas ieguldīšanu kalpošanai žēlsirdībai”.
“Realitāte ir pārāka par idejām. Šis Paskāla domas pamatprincips mudina atturēties no dažādiem realitātes slēpšanas veidiem”, lasām pāvesta vēstulē. “Nāvējošās ideoloģijas, kuras ietekmē ekonomikas, sociālo, antropoloģijas un morāles jomas, iesloga cilvēkus, kas tām seko, tādos pieņēmumu burbuļos, kur ideja ir aizstājusi realitāti”.
Blēza Paskāla atstātā liecība var kalpot kā stimuls mūsdienu kristiešiem – norāda Svētais tēvs. Paskāls ir mūsu ceļabiedrs patiesā un labā meklējumos. Viņš gribēja, lai katrs apzinātos gan to, ka Dievs un patiesība ir nešķirami, gan arī to, ka ārpus mīlestības nav patiesības. Pāvests apbrīno Paskāla inteliģenci un dzīvo ticību, kurš māca, ka mēs nevaram izprast cilvēku, ja ignorējam Kristu un Svētos Rakstus. Mēs varam izprast dzīvību un nāvi nekā citādi kā tikai caur Jēzu Kristu – raksta Paskāls savā darbā “Domas”. Ārpus Jēzus Kristus mēs nezinām ne to, kas ir mūsu dzīvība, ne to, kas ir mūsu nāve, ne to, kas ir Dievs, ne to, kas esam mēs paši.
Saskaņā ar Blēza Paskāla mācību, cilvēks reizē ir dižens un niecīgs. Viņš ir dižens, jo ir apveltīts ar prātu, un dižens tāpēc, ka apzinās, ka ir niecīgs. Pa vidu šīm divām galējībām viņš mēģina izklaidēt sevi darbā, atpūšoties, pavadot laiku ar ģimeni vai draugiem, kā arī, diemžēl, ieslīgstot dažādos netikumos, kuros viņu ieved viņa kaislības. “Un tomēr izklaide nedz nomierina, nedz piepilda mūsu dziļās ilgas pēc dzīvības un laimes”, raksta pāvests. Šo bezdibeni var piepildīt tikai Dievs. Nonācis pie šāda slēdziena, Paskāls kā kristietis grib runāt par Jēzu Kristu un uzrunāt tos, kuri mazliet pārsteidzīgi apgalvo, ka neesot pamatota iemesla ticēt kristietības patiesībām.
Apustuliskās vēstules noslēgumā Francisks pievērš uzmanību Paskāla īsās dzīves vienreizējai bagātībai un auglīgumam. Viņš nomira 1662. gada 19. augustā – 39 gadu vecumā – Parīzē ar šiem vārdiem uz lūpām: “Lai Dievs mani nekad nepamet”.
