Meklēt

Svētais Gars - harmonijas un miera avots

Vasarsvētkos, 28. maijā, pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības, kurās piedalījās aptuveni 5 tk. ticīgo. Homīlijā Francisks pievērsās Svētā Gara dāvanu dažādībai un uzsvēra, ka šis Gars ir neizsmeļams harmonijas avots. Svētais Gars ir Dieva tautas vienotājs un mūsu siržu pārveidotājs. Viņš ir “piedošanas Gars”. Pāvests aplūkoja trīs punktus, parādot, kā Svētais Gars darbojas pasaulē, ko Viņš radīja, Baznīcā un mūsu sirdīs.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Runājot par pirmo punktu, Francisks atgādināja, ka Svētais Gars ir “Gars radītājs”. Viņš darbojas kopš radīšanas sākuma. Mēs varam jautāt, ko Viņš dara. Ja Tēvs ir visa avots un ja viss ir radīts caur Dēlu, tad kāda ir Svētā Gara loma? Viņš sākumā un visos laikos ievieš kārtību, saliedē un rada harmoniju. Viņš atjauno zemes vaigu (sal. Ps 104,30). Pāvests piebilda, ka Viņš atjauno zemi, nevis izmainot realitāti, bet to harmonizējot. Tāds ir Viņa stils, jo viņš ir sevī harmonija.

Mūsdienu pasaulē valda liela sašķeltība. Mēs visi esam savstarpēji savienoti, bet tai pat laikā trūkst vienotības. Vienaldzības rezultātā mēs esam kļuvuši nejūtīgi. Mūs nomoka vientulība. Pasaulē notiek daudzi kari un konflikti. Liekas neticami, cik lielu ļaunumu cilvēks var pastrādāt. Taču īstenībā mūsu ienaidu veicina šķelšanās gars, tas ir, velns, kura vārds tulkojumā to arī nozīmē – skaidroja Francisks. Velns ir tas, kurš šķeļ. Ļaunais gars priecājas par nesaskaņām, netaisnībām un apmelojumiem. Lai tiktu galā ar šķelšanās ļaunumu, mums ar saviem spēkiem vien nepietiek. Tāpēc Kungs sūta Svēto Garu, kurš stājas pretī sātanam, kas šķeļ, jo Svētais Gars ir harmonija. Viņš ir vienotības Gars, kurš nes mieru. Ik dienas piesauksim to pār mūsu pasauli, mūsu dzīvi, un sastopoties ar jebkādu šķelšanos! – mudināja Svētais tēvs.

Otrkārt, Svētais Gars darbojas ne tikai radītajā pasaulē, bet arī Baznīcā. Tas notiek kopš Vasarsvētkiem – turpināja pāvests. Tomēr šis Gars nesāk ar instrukciju un norāžu došanu jaunajai Baznīcas kopienai, bet nonāk pār apustuļiem. Katrs no viņiem saņem īpašas dāvanas un harizmas. Šī dāvanu dažādība varētu novest apjukumā, taču Svētais Gars panāk harmoniju. Viņa harmonija nav ne uzspiesta kārtība, ne vienveidība; nē, Baznīcā pastāv labi ieviesta kārtība atbilstoši Gara dāvanu dažādībai – sacīja Francisks, citējot svētā Bazilija vārdus. Svētais Gars neatceļ valodu un kultūru dažādības, bet visu harmonizē. Apustuļu darbos lasām, ka Vasarsvētkos “visi bija Svētā Gara piepildīti” (Apd 2, 4). Pāvests paskaidroja, ka Svētais Gars ļauj visiem piedzīvot Dieva mīlestību. Tas ir veids, kā Gars panāk harmoniju: Viņš pamudina izjust apbrīnu par Viņa mīlestību un Viņa dāvanām, ar kurām Viņš apveltī citus. “Dažādas harizmas, bet viens Gars…. Mēs visi tikām kristīti vienā Garā, lai veidotu vienu miesu” (1 Kor 12, 4.13). Citējis šos apustuļa Pāvila vārdus, Francisks aicināja mūs uzlūkot ikvienu savu ticības brāli un māsu kā vienas un tās pašas miesas locekli: tāds ir Gara harmoniskais skatiens, tas ir ceļš, ko Viņš mums rāda.

Turpinājumā Svētais tēvs pieskārās arī šī brīža sinodālajam ceļam, atgādinot, ka tam jābūt “ceļam saskaņā ar Garu”. Sinode nav “parlaments”, bet iespēja ieklausīties Svētajā Garā un sekot Viņa iedvesmai, jo Baznīca kuģo pa vēstures jūras ūdeņiem tikai kopā ar Viņu, kas ir “Baznīcas dvēsele”, “sinodalitātes sirds” un “evaņģelizācijas dzinējspēks”.

“Bez Svētā Gara Baznīca būtu inerta, ticība – tikai doktrīna, morāle – pienākums, pastorālā darbība – tikai darbs.”

Dažreiz tā saucamie domātāji, teologi mums māca aukstas, šķietami matemātiskas doktrīnas, jo tajās trūkst Gara. Turpretī kopā ar Svēto Garu ticība kļūst dzīva, mūs pārņem Kunga mīlestība un atdzimst cerība. Francisks mudināja ierādīt Svētajam Garam centrālo vietu Baznīcā, lai mūsu sirdis degtu mīlestībā uz Jēzu. Lai Dieva tauta būtu Svētā Gara piepildīta, tai jāiet kopā, jāveic sinodālais ceļš. Tādā veidā Baznīcā atjaunojas harmonija, tas ir, ejot kopā, ar Svēto Garu priekšgalā.

Treškārt, Svētais Gars darbojas mūsu sirdīs. Viņš ienes tajās harmoniju. Lieldienu vakarā Jēzus dveš uz mācekļiem un saka: “Saņemiet Svēto Garu” (Jņ 20, 22). Pāvests skaidroja, ka Jēzus to dod ar konkrētu mērķi: grēku piedošanai, tas ir, lai samierinātu dvēseles, lai ienestu harmoniju ļaunuma ievainotajās un vainas apziņas nospiestajās sirdīs. Tikai Gars var atnest mūsu sirdīm mieru, jo Viņš mūs savieno ar Dievu, ieved dziļās draudzības attiecībās ar Viņu. Francisks aicināja mūs ik dienas piesaukt Svēto Garu, katru dienu iesākt, lūdzot Viņu, un kļūt Viņam paklausīgiem.

Vai es esmu paklausīgs Svētajam Garam, atvērts Viņa harmonijai? Vai varbūt sekoju saviem plāniem, savām idejām, neļaujot Viņam sevi veidot un izmainīt? Vai, izdzīvojot savu ticību, es esmu atvērts Garam, vai varbūt esmu stūrgalvīgs? Varbūt es ietiepīgi turos, pieķēries burtam, tā sauktajām nedzīvajām doktrīnām? Varbūt es ātri notiesāju, kratu pirkstu un aizcērtu durvis citu priekšā, sevi uzskatot par visu un visa upuri? Vai arī esmu atvērts Gara harmoniskajam un radošajam spēkam, pieņemu kopības žēlastību un Viņa piedošanu, kas nes mieru? Vai es pats piedodu, veicinu izlīgšanu un vienotību?

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja mūs visus pārdomāt šos jautājumus un lūdzās: “Svētais Gars, Jēzus un Tēva Gars, harmonijas neizsmeļamais avots, mēs uzticam Tev pasauli, veltījam Tev Baznīcu un savas sirdis. Nāc, Gars radītājs, cilvēces harmonija, atjauno zemes vaigu. Nāc, dāvanu Dāvana, Baznīcas harmonija, dari mūs sevī vienotus. Nāc, piedošanas Gars, sirds harmonija, pārveido mūs kā Tu to zini, ar Marijas starpniecību”.

28 maijs 2023, 13:34