Pāvests: Mīlēsim Jēzu katrā aizmirstā un atstumtā cilvēkā
Silvija Krivteža - Vatikāns
86 gadus vecais pāvests pēc ārstēšanās Romas Džemelli Klīniskās universitātes slimnīcā svētdienas, 2. aprīļa, rītā vadīja dievkalpojumu Svētā Pētera laukumā. Tajā piedalījās vairāk nekā 60 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Uzrunā Francisks pievērsās sociālajai atstumtībai un mirkļiem cilvēku dzīvē, kad tiek piedzīvotas ciešanas, neveiksmīga mīlestība, atraidījums, nodevība, apspiešana, netaisnība un vientulība.
«Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?» (Mt 27,46). Šo saucienu atkārtojam šīs dienas liturģijā, dziedot Psalma refrēnu. Un šodienas Evaņģēlijā tie ir vienīgie vārdi, ko bija teicis krustā sistais Jēzus. Tie mūs ieved pašā Kristus ciešanu centrā, atklāj sāpju kulmināciju, ko Viņš izcieta, lai mūs glābtu. «Kāpēc Tu mani atstāji?»
Jēzus cieta daudz. Katru reizi, kad klausāmies Kunga ciešanu aprakstu, tās aizskar mūsu sirdis. Tās bija miesas ciešanas: sākot no pļaukām un sitieniem, šaustīšanas un ērkšķu vainaga, līdz pat krusta mokām. Tās bija arī dvēseles ciešanas: Jūdasa nodevība, Pētera aizliegšanās, reliģiskās un civilās varas pārstāvju netaisnīgie spriedumi, karavīru ņirgāšanās, ļaužu nievas, mācekļu aizbēgšana. Tomēr visās šajās sāpēs Jēzum palika viena pārliecība: Tēva tuvums. Bet tagad notiek kaut kas neiedomājams. Mirstot Viņš kliedz: «Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?»
Visšausmīgākās ciešanas ir garīgās ciešanas: savas dzīves vistraģiskākajā stundā Jēzus piedzīvo pamestību no Dieva puses. Nekad iepriekš Viņš nebija saucis Tēvu vispārējā vārdā Dievs. Lai izceltu šī fakta nozīmīgumu, Evaņģēlijs atkārto Viņa vārdus arī aramiešu valodā un tie ir vienīgie pie krusta teiktie Jēzus vārdi, kas saglabāti oriģinālvalodā. Šis notikums ir reāls, pazemināšanās ārkārtēja: Tēva atstāts, Dieva atstāts. Kungs cieš no mīlestības pret mums, ko pat ir grūti iedomāties. Viņš redz noslēgtas debesis, piedzīvo dzīves beigu rūgtumu, eksistences katastrofu, ikvienas pārliecības sabrukumu un izkliedz vissvarīgāko no visiem jautājumiem: «kāpēc? Dievs, kāpēc?»
«Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?» Bībelē darbības vārdam atstāt ir spēcīga nozīme. Tas tiek lietots vislielāko ciešanu brīžos: pieviltās, atstumtās un nodotās mīlestības kontekstā; saistībā ar atmestiem bērniem, kuriem nav ļauts piedzimt; situācijās, kad jūtamies nepieņemti, zaudējam tuvos cilvēkus; izjukušajās laulībās; atstumtībā; netaisnības apspiestībā un slimības izraisītā vientulībā, citiem vārdiem sakot, situācijās, kad attiecības tiek sarautas drastiskā veidā. Te izjūtam šī vārda smagumu. Taču Kristus to visu paņēma uz krusta, uz saviem pleciem nesot pasaules grēku. Un savu ciešanu kulminācijas brīdī Viņš pats, vienpiedzimušais un mīļotais Dēls, piedzīvo situāciju, kas Viņam bija pilnīgi sveša – pamestību no Dieva.
Bet kāpēc Viņš gāja tik tālu? – jautāja pāvests. Mūsu dēļ. Nav citas atbildes, viņš sacīja. «Brāļi un māsas, tā nav izrāde. Lai katrs no mums, klausoties Kunga ciešanu aprakstu, atzīst, ka tas viss ir noticis mūsu dēļ. Kristus pamestība ir cena, kas maksāta par mani.» Kristus ir kopā ar katru no mums līdz galam. Viņš piedzīvoja pamestību, lai mēs nekļūtu par bezcerības ķīlniekiem un lai vienmēr būtu mums blakus. Viņš to darīja man, tev, lai tad, kad es, tu vai kāds cits jūtas piespiests pie sienas, nonācis strupceļā, iegrimis pamestības bezdibenī, ierauts daudzo jautājumu kāpēc virpulī, mums būtu cerība. Tā nav visa beigas, jo Jēzus bija tur un ir ar tevi tagad. Viņš cieta pamestību, lai savā mīlestībā pieņemtu mūsu attālināšanos. Lai katrs no mums varētu teikt: kad es krītu, un es krītu neskaitāmas reizes, kad jūtos pamests vai esmu pametis kādu, tad padomāsim par Viņu, kurš bija draugu atstāts, nodots un atmests. Kad es kļūdos un vairs nespēju tikt galā, Viņš ir kopā ar mani, manos daudzajos bez atbildes palikušajos jautājumos kāpēc?
Kungs glābj tieši šādā veidā: no mūsu jautājumu kāpēc iekšienes. Tur Viņš mūs atver cerībai, kas nepieviļ. Uz krusta, piedzīvojot sāpīgo pamestību, Viņš nepadodas izmisumam, bet lūdzas un paļaujas. Viņš izkliedz savu kāpēc ar Psalma vārdiem (22,2) un atdod sevi Tēva rokās, kaut arī nejūt Viņa tuvumu (sal Lk 23,46). Paļaujas pamestības brīdī. Viņš turpina mīlēt savus mācekļus, kas Viņu bija atstājuši vienu, un piedod tiem, kas Viņu piesita krustā. Mūsu ļaunuma bezdibenis iegrimst vēl lielākā mīlestībā, tā ka mūsu nošķirtība pārvēršas komūnijā, attālums – tuvībā, tumsa – gaismā.
«Brāļi un māsas, šāda mīlestība, kas mūs aptver pilnībā un līdz galam, var pārvērst mūsu akmeņainās sirdis par miesas sirdīm un padarīt tās spējīgas uz žēlastību, maigumu un līdzjūtību. Tāds ir Dieva stils: tuvība, līdzjūtība, maigums. Tāds ir Dievs. Pamestais Kristus mūs mudina meklēt un mīlēt Viņu visos pamestajos un atstumtajos, kuros Viņš ir klātesošs. Jēzus mūs atpestīja, nolaižoties līdz mūsu cilvēciskās situācijas dziļumiem,» sacīja pāvests. Viņš pieminēja arī kādu bezpajumtnieku, kurš pirms vairākiem mēnešiem nomira uz ielas. «Cik daudziem cilvēkiem ir vajadzīga mūsu palīdzība. Arī man ir vajadzīgs Jēzus tuvums un mierinājums, tāpēc mēs visi esam aicināti iet un meklēt Viņu pamestajos brāļos,» uzsvēra Francisks.
Kristus vēlas, lai mēs rūpētos par brāļiem un māsām, kas savās ciešanās un pamestībā līdzinās Viņam, turpināja Svētais tēvs. Šodien pasaulē ir tik daudz pamesto kristu. «Veselas tautas tiek ekspluatētas un pamestas; nabagi dzīvo mūsu ielās, un mēs skatāmies uz citu pusi; migranti vairs nav konkrētas sejas, bet gan skaitļi; ieslodzītie tiek atstumti, uz daudziem raugās kā uz problēmu,» sacīja Svētais tēvs. Šodien ir tik daudz neredzamu un apslēptu kristu, kas tiek atmesti ar baltiem cimdiem. Runa ir par vēl nedzimušajiem bērniem, vientuļiem un veciem ļaudīm, slimniekiem, kurus neviens neapmeklē, invalīdiem, kas tiek ignorēti, jauniešiem, kas izjūt lielu tukšumu un kuru sāpju kliedzienu neviens nedzird. Nereti vienīgais ceļš ir pašnāvība. Tie ir mūsdienu sabiedrības atmestie, sacīja pāvests.
Atstātais Jēzus mūs aicina atvērt savas acis un sirdis atstātajiem brāļiem. Mēs, atstātā Kunga mācekļi, nevienu nedrīkstam atstumt, nevienu nedrīkstam atstāt likteņa varā. Centīsimies neaizmirst, ka atstumtie un atstātie cilvēki ir dzīvas Kristus ikonas, kas atgādina par Viņa neprātīgo mīlestību pret mums, par Viņa atstumtību, kas mūs izglābj no vientulības un pamestības. «Brāļi un māsas, lūgsim šodien žēlastību, lai mēs spētu mīlēt atmesto Jēzu un spētu mīlēt Viņu katrā atmestā cilvēkā. Lūgsim žēlastību spēt ieraudzīt un atpazīt Kungu, kurš joprojām sauc ar viņu starpniecību. Neļausim, lai Viņa balss pazūd vienaldzības klusumā. Dievs mūs nav atstājis vienus. Rūpēsimies par tiem, kas ir pamesti vieni. Tikai tad mēs padarīsim par savējām Tā vēlmes un jūtas, kas mūsu dēļ bija pilnībā iztukšojis sevi» (Fil 2,7).
