Ciešanas kā "vieta", kur varam piedzīvot Dieva tuvumu un līdzjūtību
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Kāda nozīme piešķirama slimībām un sāpēm, kas mūs piemeklē mūsu dzīves laikā? Šo jautājumu uzdod visu laikmetu cilvēki, tomēr slimību un ciešanu nasta, kā norāda pāvests, modernajā domāšanā tiek uzskatīta par zaudējumu, kaut ko bezvērtīgu un kaitīgu, ko par katru cenu vajag izskaust. Mūsdienu cilvēks nevēlas uzdot jautājumus par ciešanu nozīmi, iespējams, baidoties no to morālajām un eksistenciālajām implikācijām.
Pāvests atgādina, ka slimību un ciešanu jautājums skar visus – gan ticīgos, gan neticīgos. Sāpes dažreiz var satricināt arī ticīgo. Tās izraisa bailes, un ticīgajam tās var kļūt pat par ticības pārbaudījumu. Cilvēks nonāk krustcelēs: viņš var padoties, ierauties sevī, ļauties izmisumam vai sacelties, vai arī pieņemt ciešanas kā iespēju augt un izšķirties par to, kas patiešām ir būtisks. Ciešanas viņam var kļūt par satikšanās ar Dievu “vietu”. Šī otrā izvēle ir ticības skatījums, ko atklāj Svētie Raksti.
Vecā Derība atklāj, ka cilvēks izdzīvo savu slimību ar domām, kas ir nemitīgi pievērstas Dievam. Cilvēks uzticas Viņam ciešanās, lūdz dziedināšanu slimībā un atgriežas pie Viņa pārbaudījumu brīžos.
Jaunajā Derībā aprakstītās Jēzus veiktās dziedināšanas ir zīme tam, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu (sal. Lk 7, 16). Jēzus, kurš atklāj Tēva mīlestību, žēlsirdību un piedošanu, dziedina lepras slimos un paralizētos, atbrīvo velna apsēstos un nāk pretī visiem slimajiem, kas Viņam uzticas. Dziedināšanas, ko Viņš veic, reizē atklāj arī Kristus dievišķo identitāti un Viņa misijas jēgu. Kungs mīl vājākos un pat identificējas ar viņiem, sakot: “Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt”. Šīs identificēšanās kulminācijas punkts ir Ciešanas. Tādējādi Kristus krusts ir Dieva solidaritātes ar mums visspožākā zīme un reizē mums dota iespēja vienoties ar Viņu pestīšanas darbā.
Bībele nesniedz ne banālu, ne utopisku atbildi uz slimību un nāves jautājumu, ne arī fatālu atbildi, kas visu attaisnotu, piedēvējot slimības un ciešanas neizprotamam dievišķajam spriedumam vai, vēl ļaunāk, saistot tās ar nepielūdzamu likteni, kura priekšā neatliktu nekas cits kā tikai akla padošanās. Gluži pretēji, Bībeles cilvēks jūtas aicināts pieņemt sāpes kā “vietu, kur piedzīto Dieva tuvumu un līdzjūtību”. Dievs ir labais Tēvs, kurš ar bezgalīgu žēlsirdību rūpējas par savām ievainotajām radībām, pieceļ tās un glābj.
Pāvests raksta, ka Kristū ciešanas pārvēršas mīlestībā un šīs pasaules lietu beigas kļūst par augšāmcelšanās un pestīšanas cerību. Citiem vārdiem sakot, kristietim slimības pārbaudījums ir liela kopības dāvana, caur kuru Dievs ļauj viņam piedalīties savas labestības pilnībā tieši caur vājuma pieredzi. Īstenībā sāpīgā pieredze runā par mūsu spēju mīlēt un ļaut sevi mīlēt, par mūsu spēju piešķirt jēgu dzīves notikumiem tuvākmīlestības gaismā, par mūsu gatavību pieņemt savus ierobežojumus kā izaugsmes un pestīšanas iespēju. Francisks atgādina, ka šajā ziņā mums skaistu piemēru atstāja svētais Jānis Pāvils II, kurš savas dzīves beigās bija ļoti slims. Viņš piebilst, ka slimība mūs iemāca izdzīvot cilvēcīgo un kristīgo solidaritāti paša Dieva stilā, kam raksturīga tuvība, līdzjūtība un maigums.
