Pāvests aicina novērst trūkumu veselības aprūpes jomā
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Baznīca ir aicināta atbildēt uz atstumto vajadzībām, vienojot kompetences un resursus, un izvairoties no jebkāda konkurences gara,” uzsvēra pāvests. Reliģiskā apvienība, kas bija ieradusies uz tikšanos Vatikānā, darbojas sociālsanitārajās iestādēs, kuras iedvesmojas no Kristus mācības. Šādām iestādēm Itālijā ir daudzus gadsimtus sena vēsture. Īpašā to uzmanības lokā ir bijuši nabadzīgākie un atstumtākie iedzīvotāju slāņi. Attiecībā uz atstumtību, pāvests norādīja:
“Veselības aprūpes sektorā vairāk nekā jebkur citur var izpausties atstumšanas kultūras sāpīgās sekas. Tad, kad slims cilvēks netiek likts uzmanības centrā un netiek ievērota viņa cieņa, rodas attieksme, kas var vest pat pie spekulācijas uz citu nelaimes, un tas mums liek būt modriem.”
Atzīmējot, ka šodien dažādu iemeslu dēļ arvien grūtāk ir uzturēt sanitārās struktūras, Francisks aicināja izdarīt drosmīgas izvēles, atceroties, ka ticīgo aicinājums ir atrasties uz “vajadzību robežas”, proti, “mēs, kā Baznīca, visvairāk esam aicināti atbildēt uz nabadzīgo, izslēgto un to, kuru vajadzības netiek apmierinātas ekonomiska, vai kultūras rakstura dēļ, prasībām.” “Mums, kā Baznīcai, viņi – tie, kas atrodas rindas galā, ir vissvarīgākie,” atgādināja pāvests.
Svētais tēvs runāja arī par to, ko viņš pats sauc par “trūkumu veselības jomā”, par šāda trūkuma atgriešanos, kas ir vērojams arī Itālijā, jo īpaši reģionos, kur valda smagāka sociālekonomiskā situācija. Šeit ir cilvēki, kuri līdzekļu trūkuma dēļ nespēj atļauties veselības aprūpi. Bez tam, pastāv milzīgas rindas, tai skaitā uz neatliekamām vizītēm. Pāvesta uzmanība īpaši tika pievērsta veciem ļaudīm, kuriem ir nepieciešamas zāles, bet ko ne visi var atļauties, un kas dažādu iemeslu dēļ tiem netiek arī dotas. Francisks apliecināja, ka tā ir “apslēpta un progresīva eitanāzija” un par to nedrīkst klusēt. “Katram cilvēkam ir tiesības uz zālēm,” viņš teica.
Pāvests aicināja katoļu vadītās slimnīcas pirmkārt parūpēties par tiem, kuriem trūkst līdzekļu, arī tad, ja pastāvošās struktūras būtu nepieciešams pārveidot atbilstoši jaunajai realitātei. Svētais tēvs iedrošināja sanitārās struktūras veikt jauninājumus, pieņemt kopīgu skatījumu, izveidot vienotu tīklu nododoties kalpojumam tā dēvētajiem “pēdējiem”. Izskanēja aicinājums izvairīties no konkurences gara, bet tā vietā apvienot kompetences un resursus, un, iespējams, izveidot jaunus “juridiskus subjektus”, caur kuriem palīdzēt “vismazākajām realitātēm”. “Nebaidies iet jaunus ceļus, riskējiet, riskējiet,” iedrošināja Romas bīskaps. Pret sociālsanitāro iestāžu aprūpējamajiem, viņu ģimenes locekļiem, kā arī pašiem darbiniekiem pāvests pamudināja izrādīt integrālas rūpes, neaizmirstot arī garīgo un reliģisko dimensiju. Viņš teica:
“Runa nav tikai par sakramentālo pastorālo aprūpi, bet gan par pilnīgas uzmanības veltīšanu cilvēkam. Neviens, neviens nedrīkst palikt vienatnē ar savu slimību! Tieši pretēji, katrs ir jāatbalsta viņa jautājumos par dzīves jēgu un jāpalīdz tam ar kristīgo cerību iet pa viņa slimības dažreiz ilgo un grūto ceļu.”
