Krustaceļa pārdomu temats: "Miera balsis kara laikā"
Silvija Krivteža - Vatikāns
Francisks vēlējās, lai Krustaceļa lūgšanu tēma būtu “Miera balsis kara laikā”. Krustaceļš iesākās Svētājā Zemē, kur vardarbība, šķiet, ir mūsu vienīgā valoda, kur taisnīgums un piedošana nespēj sarunāties savā starpā. Šajā naida un atriebības pilnajā kontekstā izskan aicinājums iestāties par mieru. Un seko lūgšana: Kad mēs nosodām savus brāļus un māsas, kad aizveram savas acis netaisnības priekšā, apgaismo mūs, Kungs Jēzu!
Aizkustinoša ir kāda Rietumāfrikas migranta liecība, kurš stāsta par savu personīgo krusta ceļu, ko iezīmēja ieslodzījums, izmisums un spīdzināšana Lībijā, kā arī smagais ceļš pāri jūrai ar gumijas laivu, kurā atradās 100 cilvēki. Katru nakti es jautāju Dievam, kāpēc: kāpēc cilvēki, tādi paši kā mēs, uzskata mūs par ienaidniekiem? Atbrīvo mūs, Kungs Jēzu! – skan lūgšana. - Atbrīvo mūs no pārsteidzīgiem spriedumiem un no iznīcinošām runām!
Krustaceļa trešās stacijas meditāciju par Jēzus pirmo kritienu zem krusta sagatavoja jaunieši no Centrālamerikas. Viņi runā par saviem kritieniem: slinkumu, bailēm, vilšanos, sekošanu tukšiem solījumiem par vieglu, bet netīru dzīvi, kurā valda alkatība un korupcija. Tas pastiprina narkotiku tirdzniecības, vardarbības, atkarību un ekspluatācijas spirāli. Šodien pārāk daudz ģimeņu turpina sērot par savu bērnu zaudēšanu. Un jaunieši lūdz: “Kungs, atbrīvo mūs no slinkuma, skumjām, nevēlēšanos celties un no domām, ka palīdzēt citiem nav mūsu darīšana. Piecel mūs, Kungs Jēzu!”
Liecību sniedz arī kāda māte no Dienvidamerikas, kura ar savu meitiņu 2012. gadā cieta bumbas sprādzienā, kas sadragāja kāju. Vēl vairāk viņa cieta, kad ieraudzīja savu septiņus mēnešus veco bērniņu ar stikla gabaliņiem, kas bija iestrēguši viņas mazajā sejiņā. Kādas sāpes bija jāizcieš Marijai, redzot Jēzus pietūkušo un asiņaino seju. Jaunā māte atzina, ka sākumā ļoti dusmojusies, bet pamazām atklājusi, ka naids rada vardarbību. Tāpēc viņa sāka mācīties, lai palīdzētu citiem, kā novērst nelaimes gadījumus ar sauszemes mīnām šajā teritorijā. “Kungs Jēzu, palīdzi mums atpazīt Tevi cietošo sakropļotajās sejās!”
Liecību sniedz arī naida upuri no Āfrikas, Dienvidāzijas un Tuvajiem Austrumiem. Trīs migrantu stāsti savijas vienā kamolā. Viņi ir atšķirīgi, bet viņus vieno tas, ka ir kļuvuši par naida upuriem. Naida formas ir bumbas, naži, bads, sāpes. Naidu, ko cilvēks reiz ir piedzīvojis, ir grūti aizmirst… Vai atradīsies kāds Kirēnietis, kas man palīdzēs? – jautā migranti. Kungs, piedod, jo mēs esam Tevi nicinājuši nelaimīgajos un ignorējuši trūcīgajos.
Sāpīgu liecību sniedz kāds Balkānu reģiona priesteris. Viņš bija draudzes prāvests. Balkānos notika karš. Kādu dienu viņu arestēja un aizveda uz nometni, kur pavadīja četrus mēnešus, bez ēdiena un ūdens, sists un spīdzināts. Viņam tika salauztas trīs ribas. “Tie draudēja noraut man nagus, nodīrāt ādu”. Priesteris lūdza apsargu nošaut viņu. Taču atnāca kāda musulmaņu sieviete, kura atnesa viņam maizes gabaliņu un sniedza palīdzību. “Viņa man bija kā Veronika Jēzum”. “Kungs Jēzu, dāvā mums savu skatienu, lai mēs redzētu un rūpētos par tiem, kas cieš no vardarbības, un pieņemt tos, kas nožēlo ļaunumu”.
Divi pusaudži no Ziemeļāfrikas – Džosefs (16) un Džonsons (14) dzīvo pārvietoto personu nometnē. Viņi stāsta, ka vēlas mācīties un spēlēt futbolu, bet viņiem nav ne vietas, ne iespēju. “Miers ir labs, bet karš ir ļaunums. Mēs gribam to pateikt visiem pasaules līderiem. “Kungs Jēzu, stiprini mūsu pūliņus smagajā brālības tiltu veidošanas darbā!”
Pasauli uzrunā arī ticīgie no Dienvidaustrumāzijas reģiona. “Mēs esam tauta, kas mīl mieru, bet esam nospiesti zem konflikta krusta. Mūsu mātes apraud savus bēnus. Sievietes cenšas mierināt, dāvā spēku, tāpat kā tā klostermāsa, kura nometās ceļos ieroču priekšā, aizstāvot savu tautu. “No negodīgas un alkatīgas ieroču tirdzniecības, atgriez mūs, Kungs Jēzu!”, viņas lūdzas.
Liecību sniedz kāda garīgā māsa, kura katehizē bērnus Centrālāfrikā. Viņa atceras to briesmīgo 2013. gada 5. decembra rītu, kad ciemā iebruka nemiernieku banda. “Mana māsa pazuda un nav vēl atgriezusies. Viņa raudāja un kliedza: “Kāpēc?” Dievs viņai dāvāja spēku piedot un mīlēt.Viss paiet, izņemot Dievu. No šīs pārliecības dzima aicinājums iemācīt bērniem izpalīdzības, piedošanas un godprātības vērtības. “Kungs, dziedini mūs, - viņa lūdz, dziedini mūs no bailēm palikt nesaprasti un aizmirsti.
Krustaceļa desmitajā stacijā dzirdamas divu ukraiņu un krievu jauniešu liecības. Pirmais stāsta par ceļu no Mariopoles uz Itāliju, kur dzīvo viņa vecmāmiņa. Viņš bija kopā ar savu tēvu, kurš apturēts uz robežas. “Mana ģimene nolēma atgriezties Ukrainā. Šeit situācija joprojām ir smaga, visapkārt notiek kaujas, pilsētas izpostītas”. Savukārt otrais jaunietis atzīst, ka viņam tika “atņemta laime un sapņi par nākotni”. Viņš atceras savu vecāko brāli, kurš gājis bojā, un savu tēvu un vectēvu, kuri pazuduši bez vēsts. “Visi mums centās iestāstīt, ka mums jābūt lepniem, bet mājās bija tik daudz ciešanu un skumju”. Jaunieši lūdz no Kunga žēlastību attīrīties no aizvainojuma, niknuma, atriebības, vardarbīgiem vārdiem un rīcības.
Ciešanās dalās arī kāds jauns vīrietis no Tuvajiem Austrumiem, kurš kopš 2012. gada cieš karu, kas “ar katru dienu kļūst aizvien briesmīgāks”. Netālu no mājām sprāga bumbas, viena no tām trāpīja vecāku guļamistabu. Tāpēc viņš nolēma bēgt. Un atkal jauni pārbaudījum. Karš nogalina cerību. “Kungs Jēzu, izdziedini mūs no noslēgtības, izolācijas, neuzticības un aizdomām”, lūdz jaunietis.
Aizkustinošu liecību sniedz māte no Rietumāzijas, kura, zaudējusi dēlu, nav zaudējusi cerību. Jaunā sieviete redzēja, kā viņas mazais dēls kopā ar savu brālēnu un kaimiņu gāja bojā zem mīnmetēja šāviņiem. “Ticība man palīdz cerēt, jo tā man atgādina, ka visi mirušie ir Jēzus rokās”. Kristum viņa lūdz palīdzēt iemācīties piedot, kā Viņš ir piedevis mums.
Kāda klostermāsa no Austrumāfrikas atceras savas kopienas māsas nāvi no teroristu rokām dienā, kad viņas valsts atzīmēja Neatkarības proklamēšanas svētkus. Uzvaras diena pārvērtās sakāvē. Tomēr viņa apliecina, ka “mūsu patiesā uzvara” ir Kristus. “Kungs Jēzu, Tu, kas ar savu nāvi iznīcināji nāvi, apžēlojies par mums!”
Krustaceļa pēdējā stacijā vairākas meitenes no Dienvidāfrikas stāsta par traģiskajiem brīžiem savā dzīvē. Nemiernieki viņas nolaupīja un seksuāli izmantoja. “Mums tika norautas drēbes un cieņa, mēs dzīvojām kailas, lai nevarētu aizbēgt”. Tomēr viņām izdevās atbrīvoties, un tagad raksta: “Jēzus vārdā mēs piedodam viņiem par visu, ko viņi mums ir nodarījuši. Sargā mūs, Kungs Jēzu, savā piedošanā, kas atjauno sirdi!”
Krustaceļš noslēdzas ar 14 paldies Kungam. “Paldies par gaismu, ko Tu esi iededzis mūsu naktīs, un, samierinādams katru šķelšanos, mūs esi padarījis par brāļiem un māsām”.
