Francisks klostermāsām: sargieties no rūgtuma, kas ir velna eliksīrs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks aicināja klostermāsas būt par Kristus lieciniecēm un piekodināja viņām sargāties no rūgtuma. Sievietes bija pirmās Jēzus augšāmcelšanās liecinieces. Satikšanās ar Kristu piepildīja viņu sirdis ar cerību un viņas pašas kļuva par cerības izplatītājām. Tiekoties ar 300 ordeņu un kongregāciju vadītājām, pāvests savā uzrunā atsaucās uz minētās sanāksmes tematu: “Sinodālajā ceļā. Sievietes – Augšāmcēlušā liecinieces”.
Sievietes, kas bija pirmās mācekles, kuras liecināja par Kristus augšāmcelšanos, ar savu drošsirdību mums aizvien atgādina, ka Jēzus Kristus var lauzt tos “garlaicīgos modeļus, kuros mēs mēģinām Viņu ieslodzīt”. Viņš mūs pārsteidz “ar savu pastāvīgo dievišķo radošumu” – uzsvēra Svētais tēvs. Viņas, būdamas drošsirdīgas, ļāva sevi pārsteigt un, Augšāmcēlušā spēka un gaismas pamudinātas, devās Viņu meklēt.
Sieviešu attieksme liecina par to, ka, atgriežoties pie Evaņģēlija avota, parādās jauni ceļi un jaunas “radošas metodes”. Mēs mazliet palūdzamies, mēs redzam, ko Kungs mums saka Evaņģēlijā, un piepeši rodas iedvesma un atklājas jauns ceļš. Dažreiz rodas kāda jauna reliģiskā kopiena. Katrai māsai ar savu harizmu jāuzdod sev jautājums, ko darīt. Un sievietēm tas labi izdodas, viņas prot radīt jaunus ceļus, viņas prot dāvāt, viņas ir drosmīgas – atzina pāvests.
Šajā sinodalitātei veltītās Sinodes sagatavošanas posmā ir būtiski tas, ka Jēzus klātbūtne neļauj mums ierauties sevī – turpināja Francisks. Kristus mūs mudina iziet pretī citiem un pieņemt lēmumu iet kopā ar citiem. Sievietes, kuras atrod, ka Kristus kaps ir tukšs, izvēlas šo ceļu, jo nesavtība ir sievietēm raksturīga iezīme. Sievietes dāvā dzīvību un paver jaunus ceļus.
Ar vārdu “sinode” apzīmē “iešanu kopā”. Šajā sakarā pāvests precizēja, ka veikt ceļu sinodālā garā nozīmē klausīties, lūgties un virzīties. Tā nav ieslēgšanās sevī. Sinode nav “parlaments”, nav “viedokļu apkopojums”. Galvenais varonis sinodālajā ceļā ir Svētais Gars. Viņš ir vadītājs un virzītājs. Savukārt sievietes šajā dinamikā virzās uz priekšu vienotībā ar Baznīcas ganiem pat tad, kad nereti šķiet nav pietiekoši novērtētas vai izprastas. Viņas ir gatavas klausīties, satikties, veikt dialogu un kopīgi īstenot dažādus projektus.
Uzrunājot reliģisko kopienu ģenerālpriekšnieces, Francisks atzina, ka mums pietrūkst cerības, kas ir vismazākā, taču visspēcīgākā no visiem tikumiem. Cerība nekad nepieviļ – viņš uzsvēra. Tā ir sastapšanās ar Jēzu, kas mūs piepilda ar cerību un liek mums kļūt par šīs cerības sējējiem. Pāvests mudināja māsas palikt uzticīgām savam aicinājumam, jo Kungs ir uzticīgs, un atzinīgi novērtēja viņu daudzos projektus, kas liecina, par viņu “cerības pilno ziedošanos”.
Pirms atvadīties, Svētais tēvs piekodināja māsām, lai viņas sargājas no “konsekrētās dzīves slimībām” un jo īpaši no “rūgtuma”, kas ir “velna eliksīrs”, kas mūs saēd no iekšienes. “Kad mēs, tā vietā lai kultivētu cukuru, kultivējam etiķi, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā”, viņš sacīja. Pāvests klātesošās aicināja, ieraugot kādu māsu šādā stāvoklī, palīdzēt tai no tā izkļūt. “Tikai ļaujiet darboties Garam, kas mums piešķir šo saldumu, kas ir garīgs saldums”. Kā jau ierasts, Francisks mudināja klostermāsas par viņu lūgties, atzīstot, ka viņa kalpojums nav viegls.
