Francisks sava pontifikāta 10. gadadienā: "Es vēlos mieru"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Saruna notika pirms dažām dienām Vatikāna viesu namā. Vēla pēcpusdiena. Tā pat īsti nav intervija. Tās ir dažas domas un atmiņas par aizvadītajiem desmit pontifikāta gadiem.
Francisks sagaida žurnālistu pie mājas durvīm, stāvot kājās, balstīdamies uz spieķa. Pie mikrofona, ko rotā Vatikāna mediju logo, viņš, smaidīdams, jautā: “Podkāsts? Kas tas ir?” Saņēmis paskaidrojumu, saka: “Skaisti, taisām”. Seko jautājums, par ko viņš gribētu padalīties ar pasauli šīs tik svarīgās gadadienas sakarā.
“Laiks skrien ļoti ātri…”, viņš saka. “Kad tu gribi aptvert šodienu, tā jau ir vakardiena. Šāda dzīve ir kaut kas jauns. Tādi ir bijuši šie desmit gadi: zināms sasprindzinājums, dzīve, ko iezīmē nemitīga tiekšanās.”
Šo desmit gadu laikā pāvests ir vadījis tūkstošiem audienču, simtiem reižu devies vizītēs par Itālijas draudzēm, veicis 40 apustuliskos ceļojumus pa pasauli. No tā visa kāds ļoti konkrēts pasākums viņam ir īpaši palicis atmiņā. To viņš dēvē par “visskaistāko brīdi”. Runa ir par tikšanos ar veciem ļaudīm un vecvecākiem, kas notika Svētā Pētera laukumā 2014. gada 28. septembrī. “Vecie ļaudis ir viedi ļaudis. Viņi man daudz palīdz”, saka Francisks. “Arī es esmu vecs, vai ne?”
Pāvestam palikušas arī vairākas sliktas atmiņas, un tās visas ir saistītas ar kara šausmām. Militāro kapsētu apmeklējums, lūgšanu vigīlija par mieru kara plosītajā Sīrijā un tagad nežēlības, kas jau vairāk nekā gadu notiek Ukrainā. “Aiz kariem slēpjas ieroču industrija, tas ir kaut kas velnišķīgs”, viņš saka.
Horhe Mario Bergoljo, kurš nāk no otras pasaules malas, negaidīja, ka vajadzēs vadīt universālo Baznīcu Trešā pasaules kara laikā. “Es to negaidīju…”, viņš atzīst. Sākumā – karš Sīrijā, pēc tam – Jemenā, tad sekoja Rohindžu traģēdija. “Un es sapratu, ka tas ir pasaules karš. Man ļoti sāp, redzot [cilvēkus] ejam bojā, šos jauniešus – man neinteresē, vai tie ir krievi vai ukraiņi; viņi vairs neatgriezīsies. Tas ir smagi”.
Uz jautājumu, ko pāvests šajā jubilejā lūgtu kā dāvanu pasaulei, viņš, nešauboties, atbild: “Mieru. Mums ir vajadzīgs miers”.
Noslēgumā viņš norāda, ka pats svarīgākais Baznīcai un visai cilvēcei ir brālība, spēja raudāt un smaidīt. Brālība… mēs visi taču esam brāļi. Cilvēks, kurš spēj raudāt un smaidīt, stāv ar abām kājām uz zemes un skatās uz nākotnes apvārsni. Ja mēs vairs neprotam raudām, tad kaut kas nav labi, bet ja neprotam smaidīt, tad ir vēl sliktāk – skaidro Francisks un dod visiem Vatikāna Radio klausītājiem savu svētību.
