Pāvests pieņem audiencē Svētā Jāzepa kongregāciju
Inese Šteinerte - Vatikāns
Uzrunājot reliģiskos, pāvests izteica apbrīnu, ka tajā laikā Turīnā, vietā, ko viņš nosauca par “masonērijas centru”, bija tik daudzi svētie. Arī Leonardo Murialdo, kurš tieši Turīnā, “smagos apstākļos, kur valdīja liela morālā, kultūras un ekonomiskā nabadzība”, “pieņēma izaicinājumu un ķērās pie darba masonērijas vidū”. Tā dzima realitāte, kas pusotra gadsimta laikā bagātinājās ar cilvēkiem, viņu darbiem, dažādām kultūras pieredzēm un visvairāk par visu ar mīlestību. Šodien šī realitāte sastāv no apmēram 500 reliģiskajiem. Ir arī kongregācijas sieviešu atzars – svētā Jāzepa māsas, kurām šogad aprit 70 pastāvēšanas gadi. Tāpat ir sekulārinstitūts, kurā apvienojušies daudzi laji.
Pāvests atcerējās, ka pirms gada, kad Svētā Jāzepa kongregācija atklāja savu jubilejas gadu, viņš rakstīja tai vēstuli, kurā novēlēja izprast laiku zīmes un būt radošiem saskaņā ar Svētā Gara iedvesmu. Šodien tiekoties, Francisks uzsvēra, ka “nevar kontrolēt Garu, Viņš ir tas, kurš ved mūs uz priekšu. Ir vajadzīgas tikai izšķirtspēja un uzticība.” Toreiz, vēstulē pāvests aicināja kongregācijas locekļus īpaši rūpēties par jauniešiem, kuriem šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgi ticami liecinieki. Tāpat ir izskanējis aicinājums nebeigt sapņot lielus sapņus, kā to savulaik darīja svētais Leonardo Murialdo.
Tiekoties ar reliģiskajiem Vatikānā, Francisks atjaunoja šos aicinājumus un izcēla trīs aspektus, kas ir svarīgi kongregācijas dzīvē un apustulātā. Tie ir Dieva mīlestības primāts; uzmanība pret pasauli, kas mainās un žēlsirdības tēvišķais maigums.
Vispirms – Dieva mīlestības primāts. Pāvests kārtējo reizi uzsvēra, cik svarīgi ir ļaut sevi mīlēt Dievam. Franciska vārdiem runājot, tā ir “konsakrētās dzīves pasivitāte, kas aug klusumā, lūgšanā, tuvākmīlestībā un kalpojumā”.
Pāvests atzīmēja, ka svētais Leonardo Murialdo bija dziļi mistisks vīrs. Tieši tāpēc viņš bija uzmanīgs un jūtīgs pret sava laika cilvēku vajadzībām. Viņš spēja ievērot citu cilvēku eksistenci, to, kas notiek apkārt, uztvert jaunas un bieži vien apslēptas problēmas, un nekavējoties rīkoties. Šis svētais mācīja jaunajiem strādniekiem plānot savu nākotni, likt sadzirdēt viņu balsi un palīdzēt cits citam. Leonardo Murialdo teica pravietiskus vārdus pasaulē, kurā dominēja ekonomiskās un varas intereses, piešķirot balsi marģinalizētajiem. Viņš prata arī novērtēt laju vērtību Dieva tautas dzīvē un apustulātā.
Veselu gadsimtu pirms Vatikāna II koncila svētais Murialdo teica: “Jebkura sociālā slāņa lajs var būt ne mazāks apustulis par priesteri un zināmā vidē arī lielāks par priesteri”. Francisks atzīmēja, ka tajā laikā tas varēja izklausīties pēc protestantisma, taču Murialdo bija drosmīgs. “Viņš bija inteliģents un atvērts vīrs,” piebilda pāvests un aicināja Svētā Jāzepa saimes locekļus, gan reliģiskos, gan lajus, attīstīt sevī tādu pašu dedzību un drosmi, būt par lūgšanas, taisnīguma un kopības kaldinātājiem.
Noslēgumā pāvests aplūkoja žēlsirdības tēvišķā maiguma aspektu. Svētais Leonardo ir sacījis: “Žēlsirdība ir teikt skaisto katram, no sirds piedot, glabāt mieru sejā, būt patīkamam, laipnam”. Pāvests piebilda, ka to darot, ir jāprot nest krusts, ir vajadzīga lūgšana un uzupurēšanās. Francisks citēja vēl vienu šī svētā teicienu: “Tāpat, kā bez ticības nepatīkam Dievam, tāpat arī bez maiguma nepatīkam tuvākajam”. Pāvests to novērtēja kā vienkāršu, taču ļoti spēcīgu dzīves un apustulāta programmu.
Arī uzrunas noslēgumā Svētais tēvs vēlējās atkārtot Leonardo Murialdo vārdus, viņa aicinājumu uz svētumu: “Esiet svēti un esiet svēti drīz… jo svētajam ir tālredzīgs skatiens, dzīvi viņš dara cilvēcīgāku, pauž cerību un uzticību, un prot dalīties savā pieredzē par to, ka Dievs ir mīlestība”.
