Francisks intervijā flāmu žurnālam: "Katrs karš ir sakāve"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Atbildot uz jautājumu par Vatikāna II koncilu, kas sākās pirms 60 gadiem, pāvests citēja 5. gadsimta franču mūku Vincentu de Lerēnu, kurš uzskatīja, ka dogmām ir jāturpina attīstīties, taču pēc šādas metodes: “Ut annis scilicet consolidetur, dilatetur tempore, sublimetur aetate” (Lai tās konsolidē gadi, paplašina laiks, paaugstina vecums). Francisks atzīmēja, ka koncils ir Baznīcas balss mūsdienām, un šobrīd – gadsimta garumā – mēs ieviešam tā mācību dzīvē. Lai koncila lēmumi tiktu pilnībā īstenoti un iedzīvināti, ir vajadzīgs vesels gadsimts. “Mūsu priekšā vēl ir 40 gadi…”, viņš sacīja. Svētais tēvs uzsvēra, ka koncils ne tikai iesāka Baznīcas atjaunotni, bet nostādīja to izaicinājuma priekšā, proti, Baznīcai jākļūst aizvien dzīvākai.

Sinode nav parlaments

Runājot par sinodi, pāvests norādīja, ka ir kāds punkts, ko nevajadzētu aizmirst. “Koncila beigās Pāvils VI bija ļoti satriekts, konstatējot, ka Rietumu Baznīca bija gandrīz pazaudējusi savu sinodālo dimensiju, kamēr Austrumu katoļu Baznīcas bija spējušas to saglabāt”, sacīja Francisks. “Tāpēc viņš paziņoja, ka tiek izveidots Bīskapu sinodes sekretariāts ar mērķi atkal veicināt Baznīcā sinodalitāti. Pēdējo 60 gadu laikā tā attīstījās aizvien vairāk. Maz pamazām viss kļuva skaidrāks. Piemēram, vai tikai bīskapiem bija tiesības balsot. Dažreiz nebija skaidrs, vai sievietes drīkstēja balsot…”.

Pāvests šajā sakarā kārtējo reizi uzsvēra, ka sinode nav “parlaments”. Tās galvenais varonis ir Svētais Gars. Ja trūkst Svētā Gara, tad tā nav sinode. Ne velti 4. gadsimta svētais – Bazilijs no Cēzarejas – par Svēto Garu rakstīja: “Ipse harmonia est” (Viņš ir harmonija). Un tieši to mēs piedzīvojam sinodē – piebilda pāvests. Sinode ir ticīgo sapulce, tā ir Svētā Gara vadīta ticības sapulce, kas reizē tomēr var piedzīvot arī ļaunā gara kārdinājumus – viņš atzina.

Vatikāna centieni apturēt karu Ukrainā

Kas attiecas uz ģeopolitisko situāciju un Ukrainu, Romas bīskaps atgādināja par savu iesaistīšanos, Svētā Krēsla diplomātiskajiem centieniem un Vatikāna sniegto garīgo un materiālo atbalstu cietošajai ukraiņu tautai. Sākoties karam, viņš pats personīgi devās uz Krievijas vēstniecību pie Svētā Krēsla. “Kaut kas tāds nekad nebija darīts”, viņš atzina, “un ko pāvests normāli nedara. Es biju gatavs doties uz Maskavu un darīt visu iespējamo, lai šis konflikts tiku pārtraukts”. Francisks pastāstīja, ka Vatikāna Labdarības biroja vadītājs, kardināls Konrāds Krajevskis jau sešas reizes devās uz Ukrainu nest šīs zemes tautai mierinājumu un atbalstu.

Pāvests atgādināja, ka Ukrainā karo daudz algotņu, no kuriem daudzi ir ļoti nežēlīgi. Notiek spīdzināšanas. Pat bērni tiek spīdzināti. “Pie manis ierodas daudzi bērni, kuri ar savām mātēm dzīvo Itālijā”, viņš sacīja.

Francisks piebilda, ka viņš uztur sakarus ar ukraiņiem, un ka prezidents Volodimirs Zelenskis sūtīja runāt ar pāvestu vairākas delegācijas.

Katrs karš ir sakāve

Intervijā pāvests pieminēja arī citus karus pasaulē, kuriem mēs nepievēršam uzmanību: Mjanmā, Sīrijā, Jemenā un citur. Cilvēki cieš badu, bērni nevar saņemt izglītību… “Katrs karš ir sakāve”, viņš uzsvēra. “Taču mēs nemācāmies, mēs nemācāmies. Tagad, kad piedzīvojam vēl vienu tepat tuvumā, jācer, ka, ja Dievs gribēs, mēs tomēr gūsim kādu mācību… Tas jau sākās ar Kainu un Ābelu, un joprojām turpinās. Man tas ir ļoti sāpīgi, ļoti sāpīgi. Karš kā tāds ir ļaunums”.

Žurnālistu četri grēki

Jautāts par žurnālistu debesīgā aizbildņa, flāmu mocekļa Tita Brandsmas (1881-1942) iespējamo kanonizāciju, Francisks iezīmēja laba žurnālista īpašības un norādīja uz šīs profesijas pārstāvju četriem grēkiem. “Es gribētu izmantot šo izdevību, lai ar jūsu starpniecību pateiktos visiem žurnālistiem par viņu darbu”, sacīja pāvests. “Tā ir cēla profesija: nodot tālāk patiesību. Taču vienlaikus es jums lūdzu sargāties no četriem žurnālistu grēkiem. Vai zināt, kādi tie ir? Dezinformācija jeb [faktu un notikumu] vienpusīga, nevis vispusīga atspoguļošana, apmelošana, neslavas celšana un koprofīlija, kas ir pretīgu lietu meklēšana, kuras izraisa skandālu un piesaista uzmanību”.

Runājot par žurnālista īpašībām, Francisks minēja klausīšanos, interpretēšanu un tālāk nodošanu. Žurnālists “tulko” jeb interpretē, taču vispirms ir jāieklausās – viņš uzsvēra. “Ir spīdoši žurnālisti, jo viņi skaidri pasaka: ‘Es dzirdēju, viņš man teica to, bet es domāju citādāk’. Tas ir labs veids”, atzina pāvests, “bet nevis [šāds]: ‘Viņš teica to’, pat ja viņš to nemaz neteica. Klausieties, nododiet ziņu un tikai pēc tam kritizējiet”.

Baznīca nevar būt tīri sociāla institūcija

Beļģu izdevuma žurnālists Emanuels Van Lierde pajautāja pāvestam arī par to, vai Baznīcai šodien nevajadzētu vairāk iesaistīties sociālajā jomā, jo, šī žurnālista vārdiem runājot, līdz ar garīdznieku un ticīgo skaita samazināšanos Eiropas zemēs, Baznīca tiecas vairāk fokusēties uz liturģiju un sludināšanu.

Atbildot, Francisks atgādināja, ka Baznīca, kas nesvin Euharistiju nav Baznīca. Taču arī tāda Baznīca, kas slēpjas zakristejā, nav Baznīca. “Iekārtošanās zakristejā nav pareizs kults. Euharistijas svinēšanai ir savas konsekvences” viņš sacīja. “[Euharistija] ir maizes laušana. No tā izriet sociāls pienākums, tas ir, pienākums rūpēties par citiem. Lūgšana un sociālā darbība iet roku rokā”.

Svētais tēvs arī atgādināja, lai nejaucam Baznīcas pūliņus sociālajā laukā ar tīri filantropisku darbību, ko var veikt arī neticīgais. Sociālā iesaistīšanas ir atbildes reakcija jeb kulta konsekvences. Runa ir par Jēzus klātbūtni sociālajā dzīvē. “Tomēr es nekad tur nesaskatītu Jēzu”, teica pāvests, “ja nesaskatītu Viņu adorācijā un liturģiskajā kultā”. Abas lietas iet roku rokā. Tām jābūt vienotām. Dieva pielūgšana un kalpošana brāļiem un māsām iet roku rokā, jo katrā brālī un māsā saskatām Jēzu Kristu. Baznīca, kas nodarbojas tikai ar kultu, nav Baznīca, un arī Baznīca, kas nodotos tikai sociālajam darbam, nebūtu Baznīca.

Flāmu katoļu žurnāls “Tertio” iznāk kopš 2000. gada, un tiek laists 6000 metienos. Tā nosaukums atvasināts no Jāņa Pāvila II apustuliskās vēstules Tertio Millenio Adveniente nosaukuma, kas tika uzrakstīta, pārkāpjot trešās tūkstošgades slieksni. Pāvesta Franciska intervija viņa pontifikāta desmitajā gadadienā tika publicēta gan šajā izdevumā flāmu valodā, gan arī žurnālā “Dimanche” (Svētdiena), kas Beļģijā iznāk franču valodā.