Lai sakrālās celtnes atbilst mūsdienu arhitektoniskajai "valodai"!

Inese Šteinerte - Vatikāns

Svētais tēvs atzīmē, ka liturģisko svinību videi ir jāveicina lūgšana un kopības izjūta. Būtiska nozīme ir telpai, gaismai, akustikai, krāsām, attēliem, simboliem, liturģiskajiem priekšmetiem. Vēstījumā, kas adresēts Kultūras un Izglītības dikastērija prefektam un Pontifikālo akadēmiju koordinācijas padomes prezidentam, kardinālam Žozē Tolentino de Mendonsam, pāvests norāda, ka sakrālās arhitektūras tematika aizvien ir aktuāla, jo vienmēr dzīvas ir arī debates par to, pēc kādiem celtniecības paraugiem būvēt dievnamus jaunajos rajonos gan pilsētās, gan ārpus tām, lai kristīgā kopiena varētu svinēt svēto liturģiju saskaņā ar Vatikāna II koncila mācību.

Kas attiecas uz liturģiju, Francisks citē savu nesen izdoto Apustulisko vēstuli “Desiderio desideravi”, izceļot divus aspektus, ko ievērot arī sakrālajā arhitektūrā un mākslā. Pāvestam ir būtiski, lai “rastu liturģijas simbolisko valodu” un “spētu to saprast”. Francisks uzsver, ka no šādas valodas nedrīkst atteikties, jo ‘tas ir tas, ko izvēlējusies Vissvētā Trīsvienība, lai Vārds sasniegtu mūs miesā” un ir “jāatgūst spēja saprast liturģijas simbolus”. Otrais aspekts, par ko atgādina pāvests, ir “mākslinieciskā un arhitektoniskā iedvesma, kas kristīgajā skatījumā izriet no liturģiskās dzīves, no Svētā Gara darbības un nevis no cilvēciskās subjektivitātes vien”. Francisks atzīmē arī, ka “svinību mākslai ir jābūt saskaņā ar Svētā Gara darbību” un ka “tikai tādā veidā tā būs brīva no “subjektīvismiem” un no “kulturālismiem””.