Francisks tiekas ar Klīvlendas Garīgā semināra kopienu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Savā uzrunā pāvests uzsvēra tādus jēdzienus, kā “uzklausīšana”, “iešana kopā” un “liecināšana”. Tās ir galvenās sinodālā ceļa īpašības, kas jo sevišķi svarīgas ir tiem, kuri gatavojas kalpot priesteru kārtā. Klīvlendas Garīgā semināra kopienai, kas Romā ieradusies atzīmēt 175 šīs mācību iestādes gadus, Francisks lika apzināties, ka priesteri ir Dieva tautas kalpi.
Romas bīskaps pievērsās “uzklausīšanai” – pirmajam no jau pieminētajiem jēdzieniem, kas ir būtiski sinodālajā ceļā. Vispirms tā ir Kunga uzklausīšana, Viņa vārda meditācija, laika pavadīšana kopā ar Dievu, klausoties Viņu klusumā tabernakula priekšā.
“Neaizmirstiet nolikt sevi Kunga priekšā, lai klausītos, ko Viņš saka,” aicināja pāvests. Viņš paskaidroja, ka Dieva balss uzklausīšana cilvēka sirds dziļumos, lai saprastu Viņa gribu, ir nepieciešama iekšējai izaugsmei, jo īpaši tad, ja atrodamies neatliekamu un smagu uzdevumu priekšā.
Francisks atzīmēja, ka dzīve seminārā dod iespējas attīstīt sevī pieradumu lūgties. Kunga uzklausīšana ietver sevī arī ticības atbildi visam tam, ko Viņš ir atklājis un ko sludina Baznīca, lai priesteri vēlāk var mācīt un sludināt citiem Evaņģēlija patiesību un skaistumu autentiskā un priecīgā veidā.
Runājot par “iešanu kopā”, kas ir vēl viena sinodālā ceļa īpašība, pāvests semināristiem norādīja, kādā veidā dzīvot ekleziālās kopības garā gatavojoties priesterībai. Viņš teica:
“Jūsu formācijas laiks seminārā ir iespēja padziļināt brālīgas kopības garu ne tikai jūsu vidū, bet arī ar jūsu bīskapu, ar vietējās baznīcas prāvestu, ar konsakrētajiem ļaudīm un lajiem, kā arī ar universālo Baznīcu. Mums sevi ir jāatzīst par daļu no lielās Dieva tautas, kas ir saņēmusi Viņa apsolījumus kā dāvanu, nevis kā privilēģiju.”
Francisks sacīja, ka arī paaicinājums ir “dāvana, kas ir jāliek kalpojumā Kristus miesas celtniecībai”, ejot kopā ar ganāmpulku – dažreiz tam pa priekšu, lai rādītu ceļu, dažreiz vidū, lai iedrošinātu un dažreiz aizmugurē, lai pavadītu tos, kuriem ir visgrūtāk.
Trešais jēdziens “liecināšana”. Pāvests norādīja, ka ir jābūt par “Jēzus klātbūtnes pasaulē dzīviem lieciniekiem”. Tas nav nekas cits, kā Dieva uzklausīšanas un kopā iešanas auglis. Nākamajiem priesteriem Francisks novēlēja, lai gadi, kas tiek pavadīti garīgajā seminārā, kļūtu par sagatavošanos “pilnīgai dāvanai, ko Dievs pasniedz savai tautai celibāta mīlestībā un ar sirdi, kas brīva no jebkādas pieķeršanās”.
Uzrunas noslēgumā pāvests apsolīja pieminēt Klīvlendas Garīgā semināra audzēkņus savās lūgšanās, lai viņi savā apustulātā vienmēr būtu “Baznīcas, kas iziet, zīme”, lai tie liecina un dalās Jēzus žēlsirdīgajā mīlestībā ar visiem cilvēku ģimenes locekļiem, jo īpaši ar trūcīgajiem, lai seminārā pavadītais laiks ļauj pieaugt uzticīgā mīlestībā uz Dievu un pazemīgā kalpojumā tuvākajam.
