Novelsim akmeni no savu problēmu kapiem un atgriezīsimies dzīvē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lielā gavēņa 5. svētdienā Francisks komentēja Jāņa evaņģēlija stāstu par Lācara piecelšanu no miroņiem. Lācars bija Jēzum dārgs draugs. Jēzum tika paziņots, ka viņš mirst, taču Jēzus vienalga ieradās viņa mājās četras dienas pēc apbedīšanas. Tas nozīmē, ka bija zaudēta jebkāda cerība. Tomēr Kungs ar savu klātbūtni iededz Lācara māsu Martas un Marijas sirdī zināmu paļāvību. Viņas, neraugoties uz sāpēm, pieķeras šim nelielajam cerības salmiņam. Jēzus tās aicina ticēt un prasa atvērt kapu. Pēc tam Viņš lūdz Tēvu un pilnā balsī sauc Lācaram: “Nāc ārā!” Lācars atdzīvojas un iziet no kapa. Tas ir pēdējais Jēzus brīnums, kas tiek stāstīts pirms Lieldienām.
“Vēstījums ir skaidrs”, uzsvēra pāvests. “Jēzus dod dzīvību arī tad, kad liekas, ka vairs nav cerības. Dažreiz gadās, ka mēs jūtamies tā, it kā vairs nebūtu cerības, vai arī satiekam cilvēkus, kuri ir pārstājuši cerēt, jo ir piedzīvojuši kaut ko sliktu, ir sarūgtināti un ievainoti. Tas var būt kāda tuvinieka nāves dēļ, slimības, vilšanās, izciestā pāridarījuma vai nodevības dēļ. Dažreiz dzirdam kādu sakām: ‘Vairs neko nevar darīt!’ Un cilvēks aizslēdz durvis jebkādai cerībai”.
Svētais tēvs atzina, ka tādos brīžos šķiet, ka dzīve pārvēršas par tukšu kapu. Visapkārt valda tumsa, sāpes un izmisums. Taču šis dzirdētais brīnuma stāsts liecina, ka tā nav taisnība. Tās nav beigas. Šādos brīžos mēs neesam vieni. Taisni otrādi, tieši šādos brīžos Jēzus mums ir tuvāk nekā jebkad agrāk, lai atgrieztu mums dzīvību – uzsvēra pāvests. Jēzus mūs aicina nekad nepārstāt ticēt un cerēt, neļaut sevi nospiest negatīvām emocijām. Viņš tuvojas “mūsu kapiem” un saka tāpat kā teica toreiz: “Noveliet akmeni”. Šādos brīžos mēs jūtamies tā, it kā mums uz sirds gulētu akmens, un vienīgais, kurš ir spējīgs to novelt, ir Jēzus.
To pašu Jēzus saka arī mums – turpināja pāvests. “Noveliet akmeni”, tas nozīmē, neslēpiet sevī sāpes, kļūdas un neveiksmes. Neturiet tās tumšā, tukšā un slēgtā istabā. Noveliet akmeni! Izvelciet ārā visu, kas ir iekšā. “Bet man ir kauns”, kāds iebildīs. “Paļāvīgi noveliet to visu uz manis”, saka Kungs, “es neieļaunošos; nebaidieties, noveliet uz manis, jo es esmu ar jums, es jūs mīlu, es gribu, lai jūs atkal dzīvotu”. Jēzus saka arī mums tāpat kā teica Lācaram: “Nāc ārā! Celies atkal augšā, turpini savu ceļu, atgūsti paļāvību!” Cik gan bieži mēs savā dzīvē nonākam tādā situācijā, kad vairs nav spēka piecelties. Taču Jēzus ņem mūs pie rokas kā bērnu, kurš sper pirmos soļus, un ceļ augšā, lai mēs atkal staigātu. Francisks sacīja:
Noslēgumā viņš norādīja, ka Jāņa evaņģēlija 11. nodaļa ir “Dzīvības himna”, kas tiek skandēta, tuvojoties Lieldienām. Varbūt arī mēs šobrīd nesam sevī kādu smagumu vai piedzīvojam ciešanas, kas, šķiet, mūs nospiedīs; varbūt mūs nomāc kaut kas slikts, kāds vecs grēks, kāda jaunības kļūda. To mums “jādabū” laukā. Tāpēc Jēzus saka: “Nāc ārā!” Tagad ir laiks novelt akmeni un iziet pretī Jēzum, kurš atrodas mūsu tuvumā. Vai mums izdosies atvērt sirdi un uzticēt Viņam savas raizes? – jautāja pāvests. Mēs to varam. Mēs varam atvērt savu problēmu kapu un paskatīties uz gaismu. Noslēgumā viņš kārtējo reizi atgādināja biktstēviem, lai tie neaizmirst, ka paši ir grēcinieki un pie grēksūdzes nemoka cilvēkus. Viņi atrodas biktskrēslā, lai piedotu, un piedotu visu, kā Kungs piedod visu.
