Treniņš, disciplinētība, motivācija - pāvesta norādes Vatikāna sportistiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tikšanās ar pāvestu notika, atzīmējot 50 gadus, kopš bija sarīkots pirmais Vatikāna futbola čempionāts. Vēl daudz agrāk, 1521. gadā, atsevišķa futbola spēle notika Vatikāna Belvedere pagalmā, kuru noskatījās arī pāvests Leons X.
“Dažādās sacensībās, kuras jūs apmeklējat, lai izrādītu solidaritāti, esat aicināti liecināt par savu saikni ar Svēto Krēslu,” teica Francisks, uzrunājot Vatikāna sportistus-amatierus. Svētais tēvs pakavējās pārdomās par vienu no fragmentiem, kas rodami svētā Pāvila 1. vēstules korintiešiem tekstā: “Vai nezināt, ka tie, kas stadionā skrien, visi gan skrien, bet viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu! Katrs sacīkšu dalībnieks atturas no visa, un to viņi tāpēc, lai iegūtu laicīgo kroni, bet mēs neiznīcīgo” (9,24-25).
Jau citā vēstulē, kas adresēta filipiešiem, svētais Pāvils atzīmē: “Ne tāpēc, ka es jau to būtu saņēmis, vai būtu pilnīgs, bet es tiecos, lai to satvertu tā, kā arī mani satvēris Jēzus Kristus (3,12). Pāvests norādīja, ka šie divi fragmenti ļauj saprast, ko nozīmē veselīga sāncensība, aktivitāte, kas veicina gara briedumu. Abos minētajos Svēto Rakstu izvilkumos izcelti 3 fundamentāli noteikumi, kas ir nepieciešami katram sportistam. Tie ir treniņš, disciplinētība un motivācija.
Vispirms, treniņš. To pieminot, tūlīt domājam par piepūli. Trenēties, nozīmē sviedrus, pašuzupurēšanos. Tā visa pamatā ir mīlestība uz izvēlēto sporta veidu. Tā ir mīlestība bez nosacījumiem, tā, ko saucam par “amatierismu” un kas arī izriet no vārda “mīlestība” (amateur). Tāpēc tieši amatierismu, jeb mīlestību uz sportu, pāvests nosauca par sporta atslēgu.
Otrais noteikums – disciplinētība, kas ir izglītības un formācijas aspekts. Disciplinēts sportists nav tikai tāds, kurš ievēro noteikumus. “Tas, protams, ir svarīgi un tā tam ir jābūt,” apliecināja pāvests, taču viņš norādīja, ka disciplinētība nozīmē arī “vēlēšanos arvien mācīties, attīstīties un kļūt labākam”. Tas prasa spēju valdīt pār sevi, savaldīt impulsivitāti, kas mums visiem vairāk, vai mazāk piemīt. Disciplinētība ļauj arī, ka ikviens var dot savu ieguldījumu komandā.
Visbeidzot, motivācija. 2. vēstulē Timotejam svētais Pāvils raksta: “Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību saglabāju” (4,7). Svētais tēvs norādīja, ka motivācija, jeb iekšējais spēks, ir tas, kas dod pamudinājumu sacīkstēs, un kas ved pie laba rezultāta. Uzrunājot Vatikāna sportistus-amatierus, Francisks novēlēja, lai veids, kādā viņi veido komandu un sadarbojas, kalpo par piemēru visiem, kuri strādā Romas kūrijas dikastērijos un dažādās Vatikāna institūcijās, kā arī, lai veicina sadarbību šo organismu starpā. “Sports ir dzīves metafora,” uzrunas noslēgumā apliecināja Francisks.
