Pāvests mariāņiem: sekojiet Dievmātes evaņģēliskās dzīves paraugam

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Mariāņu kongregāciju nodibināja svētais Staņislavs Papčinskis 1670. gadā. Tā bija pirmā vīriešu klostera kopiena Polijā. Uzrunā pāvests atzina, ka sākums nebija viegls ne kas attiecas uz pirmo kopienas biedru atrašanu, ne uz kongregācijas apstiprināšanu, kas bija garš ceļš. “Svētais Staņislavs nepadevās, viņš uzticējās Svētā Gara spēkam”, teica Francisks. Cita starpā kongregācijas mājaslapā www.mariani.lv lasām: “Svētais Staņislavs rakstīja, ka Dievs viņa dvēselē ir izcirtis tādas kopienas attēlu, kura godinās Jaunavu Mariju Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpumā. Par zīmi tam mariāņi nesāja balto habitu (mūku drēbes)”.

Runājot par pirmo aspektu, tas ir, mīlestību uz Mariju, ir interesanti redzēt, ko svētais māca par Dievmātes godināšanu – norādīja Francisks. Kongregācijas dibinātājs saka, ka Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas galvenais kults pastāv viņas evaņģēliskās dzīves atdarināšanā. “Tas ir svarīgi”, uzsvēra pāvests, “jo Kunga Mātes patiesā godināšana tiek dzīvināta un vairota, klausoties un pārdomājot Dieva Vārdu: Marija ir Evaņģēlija Sieviete”.

Otrais aspekts ir lūgšana par mirušajiem, kas raksturo kongregācijas eshatoloģisko dimensiju. Svētais Staņislavs saprata, ka ir īpaši jālūdzas par divām cilvēku grupām – karā kritušajiem karavīriem un mēra upuriem. Tā kā daudzi aiziet mūžībā nesagatavoti, tad viņš nolēma, ka kopienai jālūdzas īpaši par šiem cilvēkiem. Pāvests uzsvēra, ka šodien ir jālūdzas par karavīriem, kuri “krīt visās malās”. Viņš norādīja, ka 17. gadsimtā aptuveni 60% Eiropas iedzīvotāju iznīcināja epidēmijas un kari. Tāpēc bija jālūdzas par mirušo dvēselēm un viņu sērojošo un sāpju plosīto tuvinieku sirdsmieru.

Trešais aspekts – uzmanības pievēršana trūcīgajiem, īpaši, palīdzības sniegšana prāvestiem viņu pastorālajā darbā. Tādējādi priesteri mariāņi palīdzēja risināt tādas nopietnas tā laika problēmas kā ticības vājināšanās, īpaši zemāko šķiru ļaužu vidū, aicinājumu uz priesterību un reliģisko dzīvi trūkums, kā arī nabadzība, kādā dzīvoja liela daļa iedzīvotāju.

Turpinājumā pāvests atzina, ka tēvs Papčinskis iezīmēja “kongregācijas garīguma un darbības vadlīnijas, kas bija dziļi iemiesotas viņa laika vīriešu un sieviešu reālajā dzīvē”. Svētais tēvs aicināja mariāņus sekot viņu kongregācijas dibinātāja paraugam un turpināt radoši atbildēt mūsdienu izaicinājumiem. Viņš sacīja:

Neļaujieties mazdūšībai, sastopoties ar pretestībām un grūtībām. Padomājiet par lielajiem pārbaudījumiem, kādus nācās pārvarēt jūsu reliģiskajai saimei cauri gadu simteņiem, piemēram, kad 20. gadsimta sākumā tās locekļu skaits samazinājās līdz vienam. Ar Dieva palīdzību jūs atguvāties tik tālu, ka šodien jūsu skaits ir aptuveni pieci simti brāļi, kas darbojas 19 pasaules valstīs.

Šajā kontekstā pāvests atgādināja par svētīgo mariāņu kongregācijas locekli, bīskapu Jurģi Matulaiti no Lietuvas, kurš dzīvoja no 1871. līdz 1927. gadam un bija viens no kopienas atjaunošanas galvenajiem varoņiem. Viņš prata atgriezt kongregācijai dzīvības sparu, atjaunojot tās Konstitūciju un drosmīgi attīstot tās darbu. Neskatoties uz to, ka viņš bija spiests darboties pagrīdē un riskēja tikt arestēts, viņš nekad nepārtrauca veicināt kongregācijas locekļu un visu ticīgo vidū tuvākmīlestību un vienotību.

Svētais tēvs aicināja audiences dalībniekus, stājoties pretī mūsu laiku izaicinājumiem, būt uzticīgiem savām saknēm. Kongregācijas pastorālo prioritāšu lokā ir atvērtība lajiem, dzīvības aizsardzība no cilvēka ieņemšanas līdz nāvei, vērība pret dzīves pabērniem un palīdzība ģimenēm, kas atrodas grūtībās. Tas ir ļoti svarīgi – uzsvēra pāvests, piebilstot, ka šodien ģimene tiek aizvien vairāk apdraudēta.

Noslēgumā Francisks atgādināja mariāņu trīs titulus, ar kādiem svētais Jānis Pāvils II aicināja viņus godināt Dievmāti. “‘Marija – Gudrības sēdeklis’, lai būtu stipra un noteikta jūsu evaņģēliskā liecība”, viņš sacīja “‘Marija – Noskumušo iepriecinātāja’, lai mūsdienu cilvēki sastopas jūsos ar mīlestību un izpratni, un, pateicoties jūsu tuvākmīlestībai un nesavtīgajai kalpošanai, piedzīvo Dieva valdzinājumu, un ‘Marija – Žēlsirdības Māte’, lai jūs būtu mātišķās līdzjūtības pilni pret dvēselēm, ko Kristus atpestīja ar savām asinīm un kuras jums tika uzticētas”. Šeit pāvests kārtējo reizi atgādināja, ka Dieva stilam ir raksturīga tuvība, žēlsirdība un maigums, un aicināja kopienas brāļus un priesterus būt tuviem, žēlsirdīgiem, visu piedot, būt maigiem, nevis agresīviem, un izturēties pret visiem ar mīlestību un pacietību.