Tiekoties ar augustīniešiem, pāvests tos aicina piemēroties laika prasībām
Inese Šteinerte - Vatikāns
Galvenais konfederācijas mērķis ir vienot dažādus augustīniešu ordeņa atzarus, savstarpēji palīdzēt, jo īpaši garīgajā ziņā, jauniešu formācijā un kultūras veicināšanā.
Arī tad, ja katra kongregācija ir autonoma, konfederācija paredz veicināt līdzsvaru starp šo autonomiju, lai izvairītos no kongregāciju izolācijas. “Izolācija ir bīstama,” norādīja pāvests. Viņš aicināja izvairīties no autoreferencialitātes un kā īstu dārgumu glabāt kopību starp dažādām kongregācijām. “Kopība paver ceļu uz tikšanos, dialogu, savstarpēju uzklausīšanu un palīdzību,” norādīja Francisks. Viņš piebilda, ka praktizēt tikšanās garīgumu ir būtiski, lai Baznīcā dzīvotu sinodālā veidā.
Tāpat kā jebkura cita konsakrētās dzīves forma, arī augustīnieši, saskaņā ar Evaņģēliju un savu harizmu, ir aicināti piemēroties laika prasībām, kā arī dažādām vietām un kultūrām, kuru vidū tie darbojas. Pāvests aicināja saglabāt “deuteronomisko” savu sakņu, sava sākuma atmiņu, kas palīdz pilnībā un bez bailēm dzīvot tagadnē un ar atjaunotu cerību atvērties nākotnei. “Deuteronomisko” atmiņu Francisks pretstatīja “arheoloģiskajai” atmiņai, sakot, ka tā mūs pārvērš par muzeja eksponātiem, kas var izraisīt apbrīnu, bet ne vēlmi atdarināt.
Reliģiskās dzīves pamatregula ir sekošana Kristum. Pāvests novēlēja, lai Evaņģēlijs kalpo par augustīniešu ceļvedi, kas dzīves un misijas centrā pamudina likt Kristu, kas ved pie “pirmās mīlestības”. “Mīlēt Kristu, nozīmē mīlēt Baznīcu, Viņa miesu. Konsakrētā dzīve dzimst Baznīcā, aug kopā ar Baznīcu un nes augļus kā Baznīca,” teica pāvests.
“Dievs mūs ir radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Viņā,” rakstīja svētais Augustīns. Tāpēc regulārkanoniķu galvenais uzdevums ir nemitīgi Kunga meklējumi ik dienas. Pāvests aicināja meklēt Kungu kopienas dzīvē, Svētajos Rakstos, liturģijā, jo īpaši Euharistijā, kas ir kristīgās dzīves kulminācija, meklēt studijās un pastorālajā darbā, meklēt arī mūslaiku realitātē, apzinoties, ka nekas no tā, kas ir cilvēcisks, nevar būt svešs, un, ka būdami brīvi no jebkāda pasaulīguma, pasauli varam dzīvināt ar Dieva valstības raugu.
Tikšanās noslēgumā pāvests pateicās augustīniešiem par viņu liecību Baznīcā, novēlēja viņus Dievmātes aizbildniecībai un deva tiem savu apustulisko svētību.
