Svētais Francisks Salēzietis – dievišķās mīlestības skolotājs

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Francisks Salēzietis piedzima 1567. gadā, nomira 1622. gada 28. decembrī. Vai 17. gadsimta svētajam vēl ir kas sakāms 21. gadsimta ticīgajiem? “Jā”, atbild pāvests svētā Franciska piemiņai veltītajā vairāk nekā 20 lappušu garajā apustuliskajā vēstulē. Viņš pievēršas šī svētā tuvākmīlestībā iesakņotā garīguma svarīgākajiem aspektiem, parādot to kā etalonu mainīgajiem laikiem, kuros mēs dzīvojam.

Pāvests Francisks citē svētā Jāņa Pāvila II vārdus, kurš Sales Francisku dēvēja par “dievišķās mīlestības skolotāju” ne tikai tāpēc, ka viņš uzrakstīja pamatīgu traktātu par to, bet galvenokārt tāpēc, ka viņš bija tās liecinieks. Parīzē pavadītajos gados svētais Francisks, kuru emeritētais pāvests Benedikts XVI sauca par “apustuli, sprediķotāju, rakstnieku, darbības un lūgšanas cilvēku”, skaidri nojauta lielas pārmaiņas un jaunas evaņģelizācijas iespējas. “Vārds, kuru viņš iemīlēja no jaunības, strauji mainīgajā pasaulē pavēra ceļu uz jauniem un neparedzamiem apvāršņiem”.

Pāvests ir pārliecināts, ka Baznīcai ir jābūt brīvai no šīs pasaules mentalitātes, taču tai jādzīvo pasaulē, jāiet kopā ar cilvēkiem, jāuzklausa viņus un jāpieņem viņi. Tieši tā domāja svētais Francisks no Sales, kurš, pāvesta vārdiem runājot, aicināja “atteikties no pārmērīgām rūpēm par sevi, struktūrām, sociālo tēlu un domāt par savas tautas konkrētajām vajadzībām un garīgajām gaidām”.

Romas bīskaps iepazīstina lasītāju ar šī nenogurstošā Baznīcas gana un sprediķotāja dzīves gaitām un atklāj viņa garīgo mantojumu. Viņš ļauj ieraudzīt “temperamentīgu” svēto un smalku sava laika problēmu un iezīmju vērotāju, un reizē – ļoti uzmanīgu attiecībā uz cilvēka sirds sarežģītību. Visa svētā Franciska dzīve bija vērsta uz Dievu, tā bija Dieva piepildīta dzīve. Viņš māca, ka ticība “vispirms ir sirds attieksme”, ka “Dieva pieredze ir cilvēka sirdij raksturīga pieredze”. Turpmākie pāvesta vārdi ir svētā domas sintēze: “Tieši sirdī un caur sirdi mēs iepazīstam Dievu un reizē paši sevi, savu izcelsmi un savus dziļumus, un atklājam, ka mūsu piepildījums meklējams aicinājumā mīlēt”. Tādā veidā tiek atklāts, ka “ticība nav pasīva un nejūtīga pakļaušanās no miesas un vēstures atrautai doktrīnai”, bet “pirmkārt un galvenokārt ir sirds attieksme”, kuras avots ir Jēzus dzīves apcere. “Iemiesošanās skolā viņš bija iemācījies interpretēt vēsturi un pieiet dzīvei ar paļāvību un uzticēšanos”.

Svētā Franciska Salēzieša darbi bija adresēti visiem kristiešiem, neatkarīgi no viņu ieņemamā amata, stāvokļa vai aicinājuma. Turklāt galvenais kritērijs bija tiekšanās pēc “iespējami lielākas mīlestības” ikvienā dzīves situācijā. Svētais rakstīja, ka tieši mīlestība piešķir mūsu darbiem vērtību. Mīlestība, kas īpaši izpaužas maigumā, ir saleziāņu garīguma stūrakmens, un pāvests to izceļ pašā šīs apustuliskās vēstules nosaukumā “Totum amoris est” (Viss pieder mīlestībai). “Šīs mīlestības, kas piesaista sirdi, avots ir Jēzus Kristus dzīve”, viņš raksta. Īpaši runa ir par Jēzus dzīves pēdējo brīdi, tas ir, sevis atdevi pie krusta, kas ir Viņa mīlestības kulminācija.

Pāvests atzīmē, ka svētais Francisks bija prasmīgs debatētājs un dialoga cilvēks, kurš izgudroja oriģinālas pastorālās pieejas, piemēram, slavenās skrejlapas, kas “karājās visur un tika paliktas pat zem māju durvīm”. Tāpēc viņš tika izvēlēts par žurnālistu debesīgo aizbildni.

Vēstules beigās pāvests apkopo svētā domas par kristīgo dzīvi, norādot, ka tā nav bēgšana vai ieraušanās sevī, ne arī “skumja un pelēcīga paklausība” baušļiem, jo, “kas domā, ka ceļas pretī Dievam, bet nemīl savu tuvāko, tas maldina sevi un citus”. Kristīgā dzīve ir prieks, kura avots ir mīlestība.