Pāvests tiekas ar tribunāla "Rota Romana" locekļiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Kungs savai Baznīcai, kas ir viena liela ģimene, ir uzticējis sludināt Labo vēsti, kā arī atklāt laulības un ģimenes mīlestības lielo noslēpumu,” teica pāvests. Savā pestīšanas plānā Dievs, kurš ir radījis vīrieti un sievieti, paredzēja tiem būt par “vienu miesu”. Laulībā Kungs piešķir laulātajiem “jaunu sirdi”, tā, lai viņi ne tikai varētu pārvarēt “sirds nocietināšanos”, bet vienlaicīgi un pirmām kārtām, dalītos pilnīgā un galīgā Kristus mīlestībā.

Pāvests uzsvēra, ka laulība nav ne ceremonija, ne sabiedrisks pasākums, ne formalitāte, vai abstrakts ideāls, nedz arī “vienkārša emocionāla apmierinājuma forma, kuru var panākt tādā, vai citādā veidā, un kas var mainīties atkarībā no katra cilvēka jūtīguma” (Evangelii gaudium, 66). Laulība ir “realitāte ar precīzu turpinājumu”.

Pāvests uzdeva jautājumu: kā ir iespējama tik stipra, uzticama un visu mūžu ilga savienība starp vīrieti un sievieti, ņemot vērā cilvēcisko būtņu ierobežojumus un trauslumu? Vienkāršu un tai pašā laikā dziļu atbildi sniedz Jēzus: “Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt 19,6). “Pats Dievs ir laulības Radītājs,” māca Vatikāna II koncils (Gaudium et spes, 48), un kaut arī laulātie noslēdz savu savienību pēc pašu vēlēšanās, tikai Svētais Gars var padarīt vīrieti un sievieti par vienu veselu. Bez tam, “cilvēku Pestītājs un Baznīcas Līgavainis iziet pretim kristīgajiem laulātajiem caur Laulības sakramentu” (Gaudium et spes, 48). Tomēr, katra patiesa, pat nesakramentāla laulība, laulātajiem ir Dieva dāvana.

“Laulāto uzticība balstās uz Dieva uzticības, laulāto auglība balstās uz Dieva auglības,” uzsvēra pāvests, atzīmējot, ka “šis brīnišķīgais skatījums varētu likties utopisks, jo tas, acīmredzot, neievēro cilvēcisko vājumu, cilvēciskās mīlestības nepastāvību”. “Nešķiramība bieži tiek uzskatīta kā ideāls un valda uzskats, ka laulība ilgst tik ilgi, kamēr ilgst mīlestība”. Tomēr, laulāto mīlestību nedrīkst reducēt “uz sentimentu, vai vienkāršu egoistisku apmierinājumu”: tā nav atdalāma no pašas laulības, kurā trauslā cilvēciskā mīlestība satiekas ar Dieva mīlestību, kas vienmēr ir uzticīga un žēlsirdīga. Tieši par tādu mīlestību runā Kristus: “Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!” (Jņ 13,34). Tātad, šī baušļa izpildē laulātos atbalsta pats Kungs.

Pāvesta vārdiem runājot, mīlestība starp vīru un sievu prasās pēc nemitīgas attīrīšanās un savstarpējas sapratnes. “Apslēptas krīzes nav iespējams atrisināt, tās slēpjot. Tas ir iespējams tikai ar savstarpēju piedošanu.” Pie tam, laulība nav jāidealizē, it kā tā pastāvētu vienīgi tur, kur nav problēmu. Cilvēkiem tika uzticēts Dieva plāns, un viņi to vienmēr īstenos nepilnīgā veidā, tomēr, “Kungs ir klātesošs īstā un konkrētā ģimenē ar visām tās ciešanām, cīņām, priekiem un ikdienas rūpēm. (…) Galu galā, laulības garīgums ir Dieva mīlestības piepildīto saišu garīgums,” teikts Apustuliskajā pamudinājumā “Amoris laetitia” (315).  

Svētā tēva vārdiem runājot, no jauna ir jāatklāj laulības kā “saišu” starp laulātajiem, nepārejošā realitāte. Dažreiz uz šo vārdu skatās ar aizdomām it kā uz iekšēju “nastu”, vai “zīmogu”, kas traucē brīvai mīlestībai. Taču, ja šīs “saites” uztveram kā mīlestības savienību, tad atklājas laulības kodols, Dieva dāvana, kas ir patiesās brīvības avots un laulāto dzīves sargs.

Pāvests Francisks atzīmēja, ka laulība, Dieva dāvana, ir “ārkārtīgi dārga dāvana visiem – gan pašiem laulātajiem un. viņu bērniem, gan visai Baznīcai un visai cilvēcei”. Šī dāvana izplatās un pamudina jauniešus priecīgi atsaukties uz laulības paaicinājumu, kas nes daudz augļu Baznīcai un pilsoniskajai sabiedrībai. Saskaņā ar Romas bīskapa teikto, kristīgā laulība ir ceļš, kas ved uz pašu laulāto svētumu ikdienas dzīvē, kas ir ģimenes Evaņģēlija būtisks aspekts, un Baznīca laulāto pāros redz svētuma paraugus, kuri dzīvo “tepat blakus” (sal. Gaudete et exsultate, 4-6).

Pāvests atgādināja par laulāto pāru problēmām, kas rodas pārdzīvojot krīzi. Baznīcai ir jāpavada viņi ar mīlestību, cerību un atbalstu. Šai ziņā svarīgs resurss krīžu pārvarēšanai ir “jauna apzināšanās par dāvanu, kas saņemta Laulības sakramentā. Tā ir neatgriezeniska dāvana un uzticams žēlastības avots”.

Uzrunas beigās pāvests pamudināja tribunāla “Rota Romana” locekļus vienmēr sevī glabāt pateicības garu Dievam par Viņa dāvanām. “Tādā veidā mēs varēsim palīdzēt citiem stiprināt šo garu dažādās dzīves situācijās”.