Gada noslēgumā Francisks pateicas Dievam par Benedikta XVI dāvanu Baznīcai
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs atcerējās viņu kā cēlu un laipnu ticības vīru un pateicās Dievam par viņa dāvanu Baznīcai un pasaulei, par visu labo, ko viņš paveicis un visvairāk par visu – par viņa ticības apliecināšanu un lūgšanām, jo īpaši, šajos pēdējos gados, kad viņš nodevās dzīvei klusumā. “Tikai Dievs zina viņa aizbildniecības spēku, upurus, ko viņš salika Baznīcas labā,” teica Francisks.
Ievadot Marijas, Dieva Mātes svētkus, par savas homīlijas atslēgas vārdu pāvests bija izvēlējies “laipnību”. Viņš atgādināja par Marijas teikto “jā” Dievam un Viņa gribai, līdz ar kuru Kungs varēja ienākt šai pasaulē un iegūt miesu, patiecoties viņas brīvai, dāsnai un mīlestībā dotai piekrišanai.
Pāvests atzīmēja, ka šādā veidā, kurā Dievs mūs ir vēlējies atpestīt, arī mēs esam aicināti Viņam sekot, lai kopā ar Viņu varētu veidot jaunu, brīvu un izlīgušu cilvēci. Francisks uzsvēra, ka brīnumus šai ziņā var darīt laipnība citam pret citu. Tā var uzlabot sabiedrību, veicināt brālīgumu un sociālo draudzību. “Laipnība ir galvenā sastāvdaļa, lai veidotu dialoga kultūru, bet dialogs ir nepieciešams, lai dzīvotu mierā, jo īpaši tāpēc, ka mēs ne vienmēr esam vienisprātis dažādos jautājumos. Tas ir normāli, bet mums ir jācenšas runāt un uzklausīt citam citu, lai saprastos un tuvinātos cits citam,” norādīja pāvests. Viņš piebilda, ka laipnība ir viens no Svētā Gara augļiem, tā ir “labvēlīga attieksme, ar kuru citiem sniedzam atbalstu un mierinājumu, un kas atsakās no jebkādas rupjības un skarbuma formas”. “Laipnība ir veids, kādā attiecamies pret tuvāko, uzmanoties, lai to neievainotu ar vārdiem, vai darbiem. Tā ir cenšanās atvieglot otra nastas, iedrošināt viņu, mierināt, nekad nepazemojot un nenoniecinot,” teica pāvests.
Paskaidrojot, kā laipnība var kalpot par “pretindi” pret sabiedrības slimībām, jo īpaši pret cietsirdību un patmīlību, Romas bīskaps teica, ka ar vienkāršiem žestiem, tādiem, kā atļaujas lūgšana, vai ar vārdiem “piedodiet” un “paldies”, var panākt nelielus brīnumus, jo tie nāk kā pārsteigums un zīme, ka ir iespējamas labākas attiecības un kopība starp cilvēkiem.
Pāvests pateicās Dievam, ka joprojām pasaulē ir laipni cilvēki, kuri prot nolikt malā savas rūpes un veltīt uzmanību citiem, dāvāt tiem smaidu un uzmundrinošu vārdu, uzklausīt kādu, kuram ir nepieciešams “izkratīt sirdi”. Francisks atzīmēja, ka laipnību var izvirzīt par personisku un pilsonisku tikumu, kurš palīdz kļūt labākām mūsu ģimenēm, kopienām un pilsētām. Runājot par Romas pilsētu, tās bīskaps iedrošināja iedzīvotājus attīstīt sevī laipnību. Viņš norādīja, ka laipnība, kas kļūst par dzīves stilu, var veicināt labu sadzīvi, darīt cilvēcīgākas sociālās attiecības, kliedēt agresiju un vienaldzību. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja lūgties, uzlūkojot Jaunavas Marijas attēlu, kas ir atvests no Aviļjano ciemata netālu no Potencas Itālijā un šais dienās izstādīts Svētā Pētera bazilikā:
“Ļausim sevi pārsteigt Dieva izvēlei, kurš varēja ienākt šai pasaulē tūkstošiem citos veidos, izrādot savu spēku, bet, kurš tomēr vēlējās tikt ieņemts pēc brīvas gribas Marijas klēpī, kurš tāpat kā katrs bērns vēlējās būt izveidojies deviņu mēnešu laikā, un beigās piedzimt no viņas, piedzimt no sievietes.”
Svētais tēvs aicināja uzkavēties pārdomās par šo brīnišķīgo realitāti, šo “būtisko pestīšanas noslēpuma īpašību”, kas liecina par Dieva bezgalīgo cieņu un laipnību, “jo ceļš uz humānāku pasauli rodams dievišķajā Jaunavas mātišķībā”.
