Pāvests: Ziemassvētku jēga atklājas Betlēmes silītē
Pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons):
Šī nakts, kāda tai ir nozīme mūsu dzīvēs? Pēc divām tūkstošgadēm kopš Jēzus dzimšanas, pēc daudziem Ziemassvētkiem, kas svinēti starp rotājumiem un dāvanām, pēc tik daudz patērēšanas, kas apklājis noslēpumu, kuru svinam, pastāv risks: mēs zinām tik daudz par Ziemassvētkiem, bet aizmirstam to nozīmi. Tātad, kā no jauna atklāt Ziemassvētku nozīmi? Un galvenais, kur to meklēt? Šķiet, ka Jēzus dzimšanas evaņģēlijs ir rakstīts tieši tāpēc: lai paņemtu mūs aiz rokas un aizvestu atpakaļ tur, kur Dievs vēlas. Sekosim Evaņģēlijam.
Patiesībā tas sākas ar situāciju, kas līdzīga mūsējai: visi ir pārņemti un aizņemti ar kādu svarīgu notikumu, kurš jāsvin, ar lielo tautas skaitīšanu, kas pieprasīja daudzus sagatavošanās darbus. Šajā ziņā tā laika noskaņojums līdzinās tam, kas apņem mūs Ziemassvētkos šodien. Taču Evaņģēlija apraksts distancējas no šī pasaulīgā scenārija: tas drīz vien “nošķir” stāstījumu, lai pievērstos citai realitātei, kuru vēlas izcelt. Tas kavējas pie kāda neliela, šķietami nenozīmīga objekta, kuru tas piemin trīs reizes un pie kura satiekas stāsta varoņi: vispirms Marija, kas nogulda Jēzu “silē” (Lk 2,7); tad eņģeļi, kuri pasludina ganiem “drēbītēs ietītu un silē guldītu bērnu” (Lk 2,12); visbeidzot gani, kas atrod “silē guļošu bērnu” (16). Silīte: šeit jāskatās, lai no jauna atklātu Ziemassvētku nozīmi. Bet kāpēc silīte ir tik svarīga? Tāpēc, ka tā ir zīme, ne nejauša, ar kuru Kristus ienāk pasaulē. Tā ir manifests, ar kuru sevi piesaka, tas ir veids kādā Dievs piedzimst vēsturē, lai liktu atdzimt vēsturei. Ko tad viņš vēlas mums pateikt caur silīti? Vismaz trīs lietas: tuvību, nabadzību un konkrētību.
1. Tuvība. Silīte kalpo tam, lai ēdienu tuvinātu mutei un lai to varētu ātrāk apēst. Tādējādi tā var simbolizēt kādu cilvēces aspektu: alkatīgu patēriņu. Jo, kamēr lopi stallī lieto barību, cilvēki pasaulē, izsalkuši pēc varas un naudas, izmanto pat savus tuvākos, savus brāļus un māsas. Tik daudz karu! Un cik daudzās vietās pat šodien tiek mīdīta cieņa un brīvība! Un vienmēr galvenie cilvēku alkatības upuri ir trauslie, vājie. Arī šajos Ziemassvētkos naudas, varas un baudas nepiesātināmā cilvēce nedod vietu, kā tas bija ar Jēzu (sal. 2,7), vismazākajiem, tik daudziem nedzimušajiem, nabagiem, aizmirstajiem. Es domāju galvenokārt par bērniem, kurus aprijuši kari, nabadzība un netaisnība. Bet Jēzus nāk tieši šeit, bērns postažas un atraidījuma silē. Viņš, Betlēmes bērns, pārstāv katru bērnu. Un aicina paskatīties uz dzīvi, politiku un vēsturi ar bērnu acīm.
Dievs ieņem vietu atraidījuma un neērtības silē: viņš nāk šeit, tāpēc, ka te sastop cilvēces problēmu, vienaldzību, ko rada alkatīgā steiga iegūt un patērēt. Kristus piedzimst te, un šajā silītē mēs atklājam viņa tuvumu. Viņš nāk tur, kur tiek apēsta barība, lai kļūtu par mūsu barību. Dievs nav tēvs, kurš aprij savus bērnus, bet gan Tēvs, kurš Jēzū mūs padara par saviem bērniem un mūs baro ar maigumu. Viņš nāk, lai aizskartu mūsu sirdis un, lai mums pateiktu, ka vienīgais spēks, kas maina vēstures gaitu, ir mīlestība. Viņš nepaliek tāls, nepaliek varens, bet dara sevi tuvu un pazemīgu; Viņš, kas sēdēja debesīs, ļauj sevi guldīt silītē.
Brāli, māsa, Dievs šajā naktī kļūst tev tuvs, jo viņš rūpējas par tevi. No silītes, kā barība tavai dzīvei, viņš tev saka: “Ja tu jūties dažādu notikumu izsmelts, ja tevi nomāc tavas vainas apziņa un tava nepiemērotības sajūta, ja esi izsalcis pēc taisnības, es Dievs, esmu ar tevi. Es zinu, ko tu piedzīvo, es to esmu pieredzējis silītē. Es pazīstu tavas ciešanas un tavu vēsturi. Esmu piedzimis, lai tev teiktu, ka vienmēr esmu un būšu tev tuvu.” Ziemassvētku silīte, pirmā dievišķā Bērna vēsts, pauž, ka Viņš ir ar mums, mīl mūs, meklē mūs. Esi drošs, neļauj sevi uzveikt bailēm, rezignācijai, mazdūšībai. Dievs ir dzimis silītē, lai liktu tev atdzimt tieši tur, kur tu domāji, ka esi sasniedzis zemāko punktu. Nav tāda ļaunuma, nav tāda grēka, no kura Jēzus negribētu vai nevarētu tevi izglābt. Ziemassvētki nozīmē, ka Dievs ir tuvu: lai atdzimst paļāvība!
2. Betlēmes silīte mums vēsta ne tikai par tuvumu, bet arī par nabadzību. Patiesībā ap silīti nav daudz kā: nezāles, daži dzīvnieki un maz kas cits. Cilvēki uzturējās siltumā viesnīcās, nevis kādas mājvietas aukstajā stallī. Bet Jēzus tur piedzima, un silīte atgādina, ka viņam apkārt nebija nekā, izņemot tos, kas viņu mīlēja: Marija, Jāzeps un daži gani; visi nabadzīgi, kurus vieno sirsnība un izbrīns, nevis bagātība un lielas iespējas. Tāpēc nabadzīgā silīte izceļ patiesās dzīves bagātības: nevis naudu un varu, bet attiecības un cilvēkus.
Un pirmā persona, pirmā bagātība ir tieši Jēzus. Bet vai mēs vēlamies būt viņam blakus? Vai mēs viņam tuvojamies, vai mīlam viņa nabadzību? Vai arī izvēlamies palikt ērti savās interesēs? Pats galvenais, vai mēs viņu apmeklējam tur, kur viņš ir, tas ir, mūsu pasaules nabaga silītēs? Tur Viņš ir klātesošs. Un mēs esam aicināti būt par Baznīcu, kas pielūdz nabadzīgo Jēzu un kalpo Jēzum nabagos. Kā ir teicis kāds svēts bīskaps: "Baznīca atbalsta un svētī centienus pārveidot netaisnības struktūras un izvirza tikai vienu nosacījumu: lai sociālās, ekonomiskās un politiskās pārvērtības sniegtu patiesu labumu nabadzīgajiem." (O.A. Romero, Pastorālais vēstījums jaunajam gadam, 1. janvāris 1980). Protams, nav viegli atstāt pasaulīguma mājīgo siltumu, lai apskautu Betlēmes grotas kailo skaistumu. Taču atcerēsimies, ka nav īstu Ziemassvētku bez nabagajiem. Bez viņiem svin Ziemassvētkus, tomēr ne tādus, kādus vēlas Jēzus. Brāļi, māsas, Ziemassvētkos Dievs ir nabadzīgs: lai atdzimst žēlsirdība!
3. Tādējādi mēs nonākam pie pēdējā punkta: silīte mums runā par konkrētību. Patiešām, mazulis silītē attēlo satriecošu, pat nežēlīgu ainu. Tas mums atgādina, ka Dievs patiešām kļuva Miesa. Un tāpēc attiecībā uz Viņu vairs nepietiek ar teorijām, skaistām domām un dievbijīgām jūtām. Jēzus, kurš piedzima, dzīvoja un nomira nabags, par nabadzību ne tik daudz runāja, kā izdzīvoja to līdz galam mūsu dēļ. No silītes līdz krustam viņa mīlestība pret mums bija taustāma, konkrēta: no dzimšanas līdz nāvei galdnieka dēls apskāva koka raupjumu, mūsu esamības skarbumu. Viņš nav mūs mīlējis vienīgi ar vārdiem, nav mūs mīlējis joka pēc!
Un tāpēc viņš neapmierinās ar šķietamību. Viņš, kurš kļuva miesa, nevēlas vienīgi labus nodomus. Viņš, kurš ir dzimis silītē, meklē konkrētu ticību, kuru veido pielūgsme un žēlsirdība, nevis tukša pļāpāšana un ārišķība. Viņš, kurš kails guļ silītē un kails gulēs uz krusta, prasa no mums patiesību, lai mēs pievērstos kailajai realitātei un atstātu pie silītes aizbildinājumus, attaisnojumus un liekulību. Viņš, kuru Marija maigi ietina autiņos, vēlas, lai mēs ietērptos mīlestībā. Dievs nevēlas šķietamību, bet konkrētību. Brāļi un māsas, neļausim paiet šiem Ziemassvētkiem, neizdarot neko labu. Tā kā šie ir viņa svētki, viņa dzimšanas diena, sagādāsim viņam dāvanas, kas viņam patīk! Ziemassvētkos Dievs ir konkrēts: Viņa vārdā atdzīvināsim nedaudz cerības tajos, kas to zaudējuši!
Jēzu, mēs skatāmies uz Tevi, guldītu silītē. Mēs redzam tevi tik tuvu, tuvu mums mūžīgi: paldies, Kungs. Mēs redzam tevi nabadzīgu, lai iemācītu mums, ka patiesā bagātība nav rodama lietās, bet cilvēkos, sevišķi nabadzīgajos: piedod, ja neesam tevi atpazinuši un tev kalpojuši viņos. Mēs redzam tevi konkrētu, jo konkrēta ir tava mīlestība uz mums: Jēzu, palīdzi mums savu ticību iemiesot un iedzīvināt. Amen.
