Pāvests tiekas ar Itālijas Neredzīgo un vājredzīgo apvienības padomi
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētā Lūcija no Sirakūzu pilsētas Sicīlijā mira mocekles nāvē. “Viņa atgādina,” sacīja pāvests, “ka cilvēka personas visaugstākā cieņa sastāv no patiesības apliecināšanas par visu cenu, bez divkosības un kompromisiem sekojot savai sirdsapziņai. Tas nozīmē stāvēt gaismas pusē, kalpot gaismai, kā to atgādina viņas vārds “Lūcija”, proti, “tā, kas ir no gaismas”.”
Pāvests aicināja būt skaidriem, caurskatāmiem, būt atklātiem, komunicēt ar citiem atklātā, skaidrā, cieņas pilnā veidā. Tādējādi, mēs palīdzam izplatīt gaismu vidē, kurā dzīvojam, padarīt to cilvēcīgāku, patīkamāku. Vadoties pēc pārdomām, uz kurām rosina svētās Lūcijas personība, pāvests pievērsās Neredzīgo un vājredzīgo apvienībai. “Redzu jūs kā sabiedrības konstruktīvu spēku,” viņš teica. Francisks paskaidroja, ka šāda perspektīva var likties dīvaina, jo redzot cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem, parasti rodas ideja par nepieciešamību pēc palīdzības. “Nē, pāvests uz jums tā neraugās. Arī Baznīca uz jums tā neraugās,” apliecināja Francisks. Viņš norādīja, ka kristiešu skatiens uz invaliditāti vairs nav un tam vairs nevajadzētu būt par žēluma un vienīgi par palīdzības skatienu, bet tas ir jāpavada ar apziņu, ka trauslums, kas tiek pieņemts ar atbildību un solidaritāti, ir resurss visai sabiedrībai un visai Baznīcas kopienai.
Romas bīskaps atzīmēja, ka neredzīgie un vājredzīgie, kuri vadās pēc ētiskiem principiem un pilsoniskās apziņas, atrodas pirmajās rindās, veidojot inkluzīvas kopienas, kur katrs var piedalīties, nekautrējoties no saviem ierobežojumiem un trausluma, kā arī sadarboties ar citiem un cits citu atbalstīt. “Mums visiem, ne tikai cilvēkiem ar fiziskām problēmām, ir vajadzīgi citi cilvēki, viņu palīdzība, lai dzīvē virzītos uz priekšu, jo visi esam vāji savā sirdī, visi,” uzsvēra Francisks.
Pāvests atgādināja, ka Itālijas Neredzīgo un vājredzīgo apvienība ir pārkāpusi 100 gadu slieksni. Viņš iedrošināja tās piederīgos iet uz priekšu aizvien konstruktīvāk, ar saviem ieteikumiem, iet kā spēks, kas izstaro uzticību un cerību. “Itālijas sabiedrībai ir nepieciešama cerība,” uzsvēra pāvests, norādīdams, ka tā nāk no liecināšanas, no cilvēkiem, kuri neaizveras savā trausluma stāvoklī, nekurn par to, bet kopā ar citiem darbojas, lai uzlabotu lietas. Tieši tā tiek raksturota svētā Lūcija – kā jauna sieviete, kura nepakļaujas draudiem un kārdinājumiem, bet drosmīgi, ar paceltu galvu atbild tiesnesim, kurš to iztaujā.
Uzticējis savus viesus svētās Lūcijas debesīgajai aizbildniecībai un novēlējis tiem priecīgus Ziemassvētkus, pāvests tos svētīja un aicināja palūgties par sevi.
