Pāvests tiekas ar Itālijas Darba konfederāciju

Inese Šteinerte - Vatikāns

Vēršoties pie viesiem, pāvests izteica savu tuvību darba pasaulei, atzīmējot, ka “nav arodbiedrības bez strādniekiem, tāpat kā nav brīvu strādnieku bez arodbiedrībām”. Mūsdienu laikmets, neraugoties uz tehnisko progresu, neatbild uz “ilgām pēc taisnīguma darba vietā”, bieži vien tās “samaitātās sistēmas dēļ, kura sauc sevi par tehnokrātiju”. Lai mainītu lietu stāvokli, darbā no jauna ir nepieciešams saskatīt “tikšanās vietu  starp personīgo aicinājumu un sociālo dimensiju”. Darbs cilvēkam ļauj īstenot sevi, iepazīt brālīgumu, attīstīt sociālo draudzību un darīt labāku pasauli. Tas veido patiesi demokrātisku sabiedrību, tāpēc vienam no arodbiedrību uzdevumiem ir jābūt brālīguma stiprināšanai darbinieku vidū: “Tas ir veselīgas ekonomikas sāls, kas pasauli spēj padarīt labāku”.

Romas bīskaps pasvītroja, ka cilvēciskie zaudējumi nozīmē arī ekonomiskos zaudējumus, bet ekonomiskās nepilnības vienmēr ved pie cilvēciskajiem zaudējumiem. “Atteikšanās no investēšanas cilvēkos, lai sasniegtu lielāku tūlītēju peļņu, ir visļaunākais nodarījums sabiedrībai,” teikts Franciska enciklikā “Laudato si”.

Pāvesta vārdiem runājot, arodbiedrībai ir jānorāda uz nepilnībām darba jomā, piemēram, kad sieviete saņem mazāku atalgojumu, nekā vīrietis, vai kad viņai netiek apmaksāts dekrēta atvaļinājums. Pāvests to sauc par “atkritumu kultūras” sekām. Daudzi cilvēki cieš no bezdarba, vai tāda darba dēļ, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu. Viņi ir pelnījuši, lai tajos ieklausītos, vispirms jau arodbiedrībās.

Francisks uzskaitīja dažas darba pasaules problēmas – vispirms nelaimes gadījumus un nāvi darba vietās. Nereti tās ir “naudas pielūgsmes” sekas, kad novārtā tiek atstāta darbinieku drošība. “Nedrīkst likt vienlīdzības zīmi starp peļņu un cilvēku!” uzsver pāvests. Vēl viena problēma, ko viņš pieminēja, ir cilvēku ekspluatācija, it kā viņi būtu darba mašīnas. Šādu cietsirdīgu darba formu vidū ir “nelikumīga strādnieku pieņemšana un paverdzināšana lauksaimniecībā, celtniecībā un citos darbos, piespiešana strādāt vairākās maiņās pēc kārtas, aizkulišu darba līgumi, nerēķināšanās ar mātēm, kurām ir mazi bērni, konflikts starp darbu un ģimeni”.

Pāvests atzīmēja, ka daudzi jauni cilvēki tiek pamudināti slēgt nedrošus, neadekvātus un verdziskus līgumus. Tāpēc arodbiedrībām “ir jābūt par to cilvēku balsi, kuriem nav savas balss”. Tām ir jābūt par miera sargātājām darba vietās. “Cilvēki alkst miera, jo īpaši šajā vēsturiskajā brīdī, un katra devumam ir nozīmīga loma,” teica Francisks. Audzināšana miera garā, tai skaitā darbavietās, var kļūt par cerības zīmi visiem, arī nākamajām paaudzēm.

Svētais tēvs pateicās Itālijas Darba konfederācijai par to, ko tā dara un darīs nabadzīgo, migrantu, viegli ievainojamo, invalīdu un bezdarbnieku labā. Tikšanās beigās viņš novēlēja konfederāciju svētā Jāzepa debesīgajai aizbildniecībai. Pāvests piebilda, ka Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavainis “pazina labi paveikta darba skaistumu un smagumu, kā arī prieku, ko sniedz maizes nopelnīšana ģimenei.”