Lai liecinātu par Jēzus mīlestību, ir "jāveido komanda"!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Ar saviem viesiem Francisks veica spontānu sarunu, bet iepriekš sagatavoto uzrunu iesniedza izlasīšanai vēlāk. Vadoties pēc Kristus pavēles mācekļiem “Ejiet un māciet visas tautas” (Mt 28,19), uzrunā īpaši tiek izcelts darbības vārds “ejiet”. Šis vārds mācekli dara par apustuli, par misionāru.
Francisks saka pusaudžiem, ka arī viņi ir aicināti “iet” – būt kustībā, būt gataviem mesties darbībā. Viņi ir aicināti iet pretim citiem. Jēzus nevēlas, ka dienas pavadām ieslēgušies sevī. Pāvests atzīmē, ka ar to riskē mūsdienu zēni un meitenes, daudzi no kuriem diendienā ir pievērsuši acis viedtālruņa ekrānam. Taču mūsu acis ir domātas, lai raudzītos citu acīs, lai paceltu savu skatienu uz debesīm, uz Dievu, lai paraudzītos to cilvēku acīs, kuri dzīvo mūsu tuvumā.
“Mūsu skatiens, mūsu acis ir domātas tam, lai izstarotu prieku, ko ir devusi tikšanās ar Jēzu, tā draudzība, kas pārveido eksistenci, kas liek apskaut dzīvi un ļauj atklāt tās skaistumu,” saka pāvests. Viņš apliecina, cik skaisti ir sekot Jēzum, cik skaisti atklāt lielo mīlestību, kāda Viņam ir pret katru no mums. Tikpat skaisti ir piedalīties laimes plānā, ko Viņš katram ir paredzējis. Skaisti ir atklāt dāvanas, kuras Viņš sniedz ar tik lielu dāsnumu, atklāt pārsteigumus, kas ar izbrīnu un cerību piepilda mūsu dzīvi un kas palīdz augt brīviem un laimīgiem.
Romas bīskaps norāda, ka tāpēc ir jāiet – jāiet nevis vienatnē, bet kopā. Jēzus pavēl iet daudzskaitlī, visiem mācekļiem kopā. Lai liecinātu par Jēzus mīlestību, ir “jāveido komanda”, jāatklāj, ka esam brāļi un māsas pasaulē, kas tiecas mūs izolēt, šķirt, nostādīt citu pret citu, kas saka: “domā par sevi un neraizējies par citiem”. “Taču, tieši rūpējoties par citiem, mēs rūpējamies arī par sevi,” norāda Francisks.
Svētais tēvs atzīmē, ka Jēzum katrs cilvēks ir svarīgs, bet ir daži, kurus Viņš mīl jo īpaši. Tie nav bagātie un varenie, nav tie, kurus var redzēt uz glancētu žurnālu vākiem un televīzijā, bet gan mazie, nabadzīgie, aizmirstie, atstumtie, tie, par kuriem neviens nerūpējas. Padomāt par viņiem un to, kā tiem pietrūkst, nozīmē padarīt skaistāku, taisnīgāku un mierīgāku mūsu pasauli, kurai miers tik ļoti ir vajadzīgs. Romas bīskaps apliecina, ka jaunajā paaudzē viņš saliek savas cerības par nākotni, uzticas viņu spējai iet un darboties, bet jo īpaši viņu lūgšanai par mieru, kas ir tik spēcīga un var darīt lielas lietas.
Francisks iedrošina pusaudžus, ka ar viņiem kopā vienmēr iet Jēzus. Tieši Ziemassvētki par to atgādina, proti, ka Viņš ienāk pasaulē, pievienojas mums, kļūst par mūsu ceļabiedru, un nekad, nekad mūs neatstās.
