Pāvests lūgšanas laikā izplūst asarās par karā izmocīto Ukrainu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētais tēvs, vispirms iegriezies Svētās Marijas lielākajā bazilikā, ieradās Spānijas laukumā, kas atrodas pilsētas centrā, un daudzu vietējo ticīgo un svētceļnieku, Baznīcas un laicīgās varas pārstāvju klātbūtnē novietoja Dievmātes pakājē baltu rožu pušķi. Iepriekšējos divus gadus pandēmijas dēļ viņš apmeklēja Spānijas laukumu ļoti agri no rīta privāti. Taču šoreiz jau atkal lūdzās daudzu cilvēku klātbūtnē.
Romas bīskaps lūdzās par bērniem un vecākiem, jaunajiem laulātajiem pāriem, vecajiem ļaudīm un īpaši jauniešiem. Lūdzoties par izmocīto ukraiņu tautu, pāvests nespēja valdīt asaras. “Patiesībā mēs visi zinām, ka tu, tāpat kā biji līdzās sava Dēla krustam, esi arī ar viņiem un visiem cietošajiem”, sacīja Svētais tēvs, vēršoties pie Dievmātes.
“Bezvainīgā Māte, šodien Romas iedzīvotāji pulcējas pie tevis. Pie tavām kājām (…) novietotie ziedi liecina par viņu mīlestību un cieņu pret tevi, kas esi nomodā pār mums visiem”, iesāka pāvests. “Taču tu redzi un pieņem arī šos neredzamos ziedus, kas ir daudzi saucieni, klusie, dažreiz pat apslāpētie lūgumi. Tie ir apslēpti, bet ne jau tev, kas esi Māte. Pēc diviem gadiem, kuru laikā es ierados tevi pagodināt rītausmā viens pats, šodien es nāku kopā ar šīs Baznīcas tautu, ar šīs pilsētas ļaudīm, un nesu tev visu tavu bērnu – tuvo un tālo – pateicības un aizlūgumus. Tu no debesīm, kur Dievs tevi uzņēma, redzi notiekošo uz zemes daudz labāk par mums; bet kā Māte tu dzirdi mūsu lūgumus un stādi tos priekšā savam Dēlam, Viņa žēlsirdības pilnajai Sirdij”.
Lūgšanas turpinājumā Francisks atklāja, ka pasniedz Dievmātei ne tikai neskaitāmu ticīgo, bet arī to, kuri nav kristieši, bērnišķās paļāvības un pateicības pilno mīlestību. Dievmāte viņiem ir cerības un mierinājuma zīme. Viņš pasniedz Debesu Mātei arī bērnu smaidus, kuri uzzina viņas vārdu, vēl atrazdamies savu mammu un vecmammu rokās, un uzzina, ka viņiem ir Māte arī debesīs. Un kad viņu dzīvē šos smaidus aizēno asaras, cik svarīgi, ka viņi varēja iepazīt šo Debesu Māti. Pieminējis vecos ļaudis, Svētais tēvs uzticēja Marijai visu ģimeņu rūpes un raizes, jaunlaulātos un jauniešu sapņus un nemieru, kā arī – īpaši tos jauniešus, kurus visvairāk skāra pandēmija. Francisks lūdzās, lai viņi varētu lēnām atgūties, izplest savus spārnus un atkal ar prieku uzņemt augstumu. Pēc tam pāvests lūdzās par Ukrainu, sakot:
“Bezvainīgā Jaunava, šodien es būtu gribējis atnest tev ukraiņu tautas pateicības par mieru, ko mēs jau tik ilgi lūdzam no Kunga. Tā vietā man jāpasniedz tev šīs izmocītās zemes bērnu, veco ļaužu, tēvu un māšu, jauniešu, kuri tik daudz cieš, lūgumus. Taču patiesībā mēs visi zinām, ka tu esi ar viņiem un visiem, kuri cieš, tāpat kā tu biji līdzās sava Dēla krustam”.
Noslēgumā Svētais tēvs lūdzās: “Paldies, mūsu Māte! Es griežos pie tevis, kura esi bez grēka, [un lūdzu], lai mēs varētu turpināt ticēt un cerēt, ka mīlestība ir stiprāka par naidu, ka patiesībai ir virsroka pār meliem, ka piedošana gūst uzvaru pār aizvainojumu, ka mieram ir virsroka pār karu. Lai tā notiek!”
Atgādinām, ka Bezvainīgās ieņemšanas svētkos tiek atzīmēta “īpašā žēlastība un privilēģija”, ar kuru “Vissvētākā Jaunava Marija kopš pirmā savas ieņemšanas brīža cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa”. Citētie vārdi ir no dogmas par Marijas Bezvainīgo ieņemšanu. Šo dogmu jeb ticības patiesību pasludināja pāvests Pijs IX 1854. gadā. Marija jau ieņemšanas brīdī tika pasargāta gan no iedzimtā grēka, gan arī visas savas dzīves laikā no ikviena personīgā grēka, lai tādā veidā varētu kļūt par cienīgu mājokli Dieva Dēlam. Šajā sakarā 1857. gadā, trīs gadus pēc minētās dogmas pasludināšanas, tika izgatavota Jaunavas Marijas bronzas statuja un novietota Romā, Spānijas laukumā, kur pāvesti 8. decembrī ierodas jau kopš 1953. gada.
