Veidot nevis priesterus "pārcilvēkus", bet Kristum sekotājus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Franciska iepriekš sagatavoto uzrunu klātesošie saņēma rakstiskā veidā. Tajā viņš pievēršas četrām fundamentālām semināristu formācijas dimensijām – cilvēciskajai, intelektuālajai, garīgajai un pastorālajai dimensijai, ko jau atzīmēja svētais Jānis Pāvils II pirms 30 gadiem izdotajā apustuliskajā pamudinājumā “Pastores dabo vobis”. Vēlāk pāvests Benedikts XVI dokumentā “Ministrorum institutio” uzsvēra, ka semināristu formācija nebeidzas ar roku uzlikšanu, bet turpinās arī viņu jau kā priesteru dzīvē.
Pāvests Francisks Latīņamerikas semināru rektoriem, docētājiem un audzinātājiem adresētajā uzrunā, pirmkārt, norāda, ka formācijai galvenokārt jāpiemīt kopienas raksturam. Viens no lielākajiem izaicinājumiem priesteru formācijā ir īstu kristīgu kopienu veidošana – norāda Svētais tēvs. Semināriem jākļūst par īstām kristīgām kopienām. Otrkārt, sagatavojot nākamos priesterus, ir jāņem vērā tas fakts, ka priesteriem ir tādas pašas cilvēciskās un garīgās vajadzības, kā arī tādas pašas vājības un nepilnības kā pārējiem Dieva tautas locekļiem. Žēlastības dāvanas un ievainotās cilvēka dabas iezīmes pastāv cita citai līdzās un papildina cita citu. “Jūsu misija”, saka pāvests, vēršoties pie semināristu audzinātājiem, “nepastāv «pārcilvēku» sagatavošanā, kuri pretendētu uz to, ka visu zina, visu kontrolē un ir pašpietiekami. Tieši otrādi, jums ir jāmāca cilvēki, kuri pazemīgi ies Dieva Dēla izvēlēto, tas ir, iemiesošanās ceļu”.
Francisks skaidro, ka priesteriskās formācijas cilvēciskās dimensijas mērķis ir ar Dieva žēlastības palīdzību veicināt personas integrālu briedumu, ņemot arī vērā katra bioloģiskos, psiholoģiskos un sociālos ierobežojumus. Galu galā gan cilvēciskā, gan arī garīgā procesa pamatā ir motivācija. Un, kas attiecas uz aicinājumu, tad īstā motivācija ir sekošana Kungam un Dieva Valstības nodibināšana.
Pāvests arī atgādina, ka vajadzētu apzināties to, cik lielu ietekmi uz semināristiem atstāj paši audzinātāji ar savu dzīvi un kalpojumu. “Audzinātāji audzina vairāk ar savu dzīvi nekā ar vārdiem”, viņš uzsver. Protams, arī viņi var piedzīvot grūtību un krīzes brīžus, kam jākalpo par pamudinājumu nemitīgi atjaunot savu līdzību ar Kristu kā Kalpu un Labo Ganu un vēl efektīvāk veikt savu kalpošanu garīgajā seminārā. Svētais tēvs atzīmē, ka viens no galvenajiem garīgā un cilvēciskā brieduma rādītājiem ir klausīšanās un dialoga spējas attīstība. Viņš norāda, ka šī spēja dabiski sakņojas lūgšanu dzīvē. Pāvests uzsver rektora īpašo lomu, kuram pastāvīgi jārūpējas par katru no semināra audzinātājiem, kas var piedzīvot vilšanās sajūtu, pagurumu un bezspēku.
“Dārgie priesteri”, raksta Svētais tēvs, “es apzinos, ka kalpojums, ko jūs veicat Baznīcas labā, nav vienkāršs un nereti tas ir izaicinājums jums kā cilvēkiem, jo audzinātāja sirds ir simtprocentīgi cilvēciska sirds (…). Tāpēc ir svarīgi katru dienu steigties pie Jēzus, mesties ceļos un Viņa klātbūtnē mācīties no Viņa, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, lai tādā veidā mūsu sirds maz pamazām sāk pukstēt vienā ritmā ar Mācītāja sirdi”.
Noslēgumā Francisks Baznīcas vārdā pateicas semināra audzinātājiem par to, ka viņi ir veltījuši savu dzīvi un kalpojumu nākamajiem Baznīcas ganiem, kuri būs viņu brāļi priesterībā un, vienotībā ar bīskapu un viņa vadībā, izmetīs Evaņģēlija tīklus kā īsti cilvēku zvejnieki. Pāvests novēl, lai Jaunava Marija, priesteru Māte, iedrošina un sargā semināra audzinātājus viņu misijā.
