Gaidot satikšanos ar Dievu, tuvākais jāmīl bez kompromisiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Gaidas izsaka dzīves jēgu, jo mēs dzīvojam, gaidot satikšanos ar Dievu – sacīja Francisks. Satikšanās ar Dievu ir arī mūsu šīs dienas aizlūgumu iemesls. Mēs visi dzīvojam ar gaidām, cerot, ka kādu dienu izdzirdēsim mums adresētus Jēzus vārdus: “Nāciet, mana Tēva svētītie” (Mt 25, 34). Mēs atrodamies pasaules uzgaidāmajā telpā, lai ienāktu paradīzē. Pravietis Isajs runā par to, ka Kungs uz visiem laikiem izdzēsīs nāvi un noslaucīs ikvienu asaru (sal. Is 25, 8). Tie ir vārdi, kas sasilda mūsu sirdi. Lūk, tāds ir Kungs, uz kuru mēs cerējām; priecāsimies un līksmosim par Viņa pestīšanu (sal. 25, 9).
Pāvests aicināja dzīvināt ilgas pēc Debesīm un pārdomāt, vai mūsu vēlmēm ir kaut kas ar tām kopīgs. Pastāv risks, ka mēs varētu visu laiku ilgoties pēc pārejošā un Dieva gaidas aizvietot ar pasaulīgām gaidām. Taču pazaudēt no sava redzesloka to, kas patiešām ir svarīgs, lai dzītos pakaļ vējam, nozīmētu pieļaut dzīvē vislielāko kļūdu – viņš brīdināja. Tāpēc Francisks aicināja raudzīties uz Augšu un uzdot sev jautājumu: “Vai es dzīvoju saskaņā ar to, ko apliecinu Credo, tas ir, vai es gaidu «mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā»? Vai es dzīvoju, pievērsies tam, kas ir būtisks, vai arī novēršu savu uzmanību, nodarbojoties ar daudzām liekām lietām? Vai es izkopju cerību, vai arī staigāju, žēlodamies, jo pārāk lielu nozīmi piešķiru daudzām nevajadzīgām lietām?”
Šodienas Evaņģēlijs mums palīdz gaidīt rītdienu – turpināja Svētais tēvs. Šeit parādās otrais vārds: “pārsteigums”. “Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši? Vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis?” – lasām Mateja evaņģēlijā (25, 37-39). Kad? Tādā veidā gan taisnie, gan netaisnie izsaka savu pārsteigumu.
Pāvests atgādināja, ka Dievs mūs tiesās saskaņā ar to, cik mēs būsim bijuši žēlsirdīgi pret nabagiem un atstumtajiem. Viņos ir klātesošs pats Jēzus. Visaugstais, kurš mīt Debesīs, mājo pasaules atstumto vidū. Kāds pārsteigums! Tātad, lai sagatavotos tai dienai, kad būs jānostājas Kunga priekšā, mums ir nesavtīgi jāmīl, negaidot pretmīlestību. Šis pārsteidzošais “kad” Evaņģēlijā atkārtojas četras reizes. Par vēlu būs tikai tad, “kad Cilvēka Dēls nāks savā majestātē” (25, 31) – atgādināja Francisks, aicinot nepieļaut, ka nāktos piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu.
“Nopietni uzmanīsimies, lai nesasaldinātu Evaņģēlija garšu”, viņš mudināja. “Jo bieži vien ērtību labad mums ir tendence mīkstināt Jēzus vēsti, atšķaidīt Viņa vārdus. Atzīsim, ka mums diezgan labi izdodas panākt kompromisus ar Evaņģēliju: pabarot izsalkušos – jā, taču bada jautājums ir sarežģīts un es, protams, nevaru to atrisināt! Palīdzēt nabagiem – jā, bet tad cīņai ar netaisnībām nepieciešama sava pieeja un tāpēc labāk ir pagaidīt…! Būt līdzās slimajiem un ieslodzītajiem – jā, bet avīžu pirmajās lappusēs un sociālajos tīklos figurē citas aktuālākas problēmas, un kāpēc gan man būtu par tām jāinteresējas? Uzņemt migrantus – jā, bet tas ir sarežģīts jautājums, kas attiecas uz politiku… Un tādā veidā ar šiem “bet” un “taču” mēs dzīvojam kompromisos ar Evaņģēliju”. Pāvests atzina, ka mēs pārāk daudz visu sarežģījam, pārāk daudz runājam, bet maz darām.
Mēs esam kristieši, kuri komentē, diskutē un izvirza teorijas, bet nezina neviena nabaga vārdu, mēnešiem ilgi neapmeklē nevienu slimo, nekad nevienam nav remdējuši izsalkumu vai nav nevienu apģērbuši, nekad nav nodibinājuši draudzību ne ar vienu trūkumcietēju, aizmirstot, ka “kristieša programma ir redzīga sirds” (Benedikts XVI, Deus caritas est, 31).
Kad? Ar pārsteigumu jautā gan taisnie, gan netaisnie. Atbilde ir tikai viena: “Kad” ir tagad – uzsvēra Francisks. Tas ir mūsu rokās, mūsu žēlsirdības darbos. Šodien Kungs mums atgādina, ka nāve nāk, lai atklātu patiesību par dzīvi. Mēs nevaram meklēt attaisnojumu un teikt, ka nezinājām. Evaņģēlijs sniedz skaidrojumu, kā izdzīvot gaidas: pie Dieva ir jāiet ar mīlestību, jo Viņš ir mīlestība. Ja mēs tagad ļausim Dievam mūs pārsteigt, tad savā aiziešanas dienā piedzīvosim patīkamu pārsteigumu. Pāvests aicināja iet uz priekšu, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju, un nebaidīties no šī pārsteiguma. Dievs mūs gaida šīs pasaules nabagu un ievainoto vidū un gaida, lai mēs Viņu noglāstītu nevis ar vārdiem, bet ar darbiem.
