Francisks tiekas ar Pontifikālās Nepomuka kolēģijas kopienu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais Jānis Nepomuks ir moceklis, kurš tika iemests Vltavas upē no Kārļa tilta Prāgā par to, ka teica “nē” karalim, lai apstiprinātu savu “jā” Kristum un Baznīcai. Pāvests atzīmēja, ka šī svētā liecība liek atcerēties to, ko vēstures gaitā nācās izciest daudziem priesteriem, bīskapiem, konsakrētajiem ļaudīm un ticīgajiem lajiem zem dažādu autoritāru un totalitāru režīmu jūga. Francisks piekodināja, lai šī “drosmes un evaņģēliskās neatlaidības sakne” nepaliktu par “piemiņas plāksni, ko piekārt pie sienas, vai par muzeja priekšmetu”, bet gan par “dzīvu sakni, jo arī šodien ir nepieciešama tās dzīvā sula”.
Pāvests norādīja, ka arī šodien Eiropā un visās pasaules malās no kristiešiem un jo īpaši, no Baznīcas kalpotājiem, konsakrētajiem un konsakrētajām, tiek prasīts teikt “nē” šīs pasaules varām un “jā” Evaņģēlijam. Kas attiecas uz varām, dažreiz tās ir politiskas, citreiz ideoloģiskas un kultūras varas, kuru nosacījumi ir daudz rafinētāki, nekā agrāk. Tās izpaužas sociālās saziņas līdzekļos, kas spēj izdarīt spiedienu, diskreditēt, šantažēt, izolēt un tā tālāk. Pāvests aicināja uzmanīties no “garīgā pasaulīguma”, sakot, ka tas ir “ļaunākais, kas var notikt Baznīcai, ļaunākais, kas var notikt konsakrētajam vīrietim, vai sievietei”.
Francisks atzīmēja, ka svētā Jāņa Nepomuka liecība atgādina par “sirdsapziņas primāro lomu” pār jebkuru pasaulīgo varu, kā arī par cilvēka primāro lomu, viņa neatņemamo cieņu, kuras centrs meklējams tieši sirdsapziņā – ne tikai psiholoģiskā ziņā vien, bet visā tās pilnībā, jeb atvērtībā transcendentajam. Pāvests novēlēja, lai Pontifikālā Nepomuka kolēģija, kura nes cēlā bohēmiešu priestera un mocekļa vārdu, vienmēr būtu iekšējās brīvības māja un skola, kas balstās uz attiecībām ar Kristu un Svēto Garu. Svētais tēvs piebilda, ka tā ir brīvība, kas izpaužas arī humora sajūtā, kāda piemita, piemēram, jezuītu tēvam Tomašam Špidlikam, kurš daudzus gadus kalpoja šai kolēģijā un kuru Bergoljo ir pazinis personīgi.
Tā kā svētais Jānis Nepomuks tiek uzskatīts par tiltu sargu, jo tika nomests upē no tilta, pāvests aicināja godināt viņa piemiņu, “ceļot tiltus” tur, kur ir šķelšanās, atsvešinātība, nesaprašanās. Svētais tēvs pamudināja pašiem būt par “tiltiem”, par pazemīgiem un drosmīgiem tikšanās, dialoga instrumentiem starp savstarpēji pretnostatītiem cilvēkiem un cilvēku grupām. Francisks norādīja, ka tā ir identitāte, kas piemīt patiesam Kristus kalpam un to ir pierādījuši daudzi svēti priesteri un bīskapi, kas konflikta situācijās ir bijuši miera un izlīgšanas meistari. Pāvests vēlējās piebilst, ka vēl labāk tiltus spēj celt sievietes, aicinot to darīt arī klātesošās sievietes un iemācīt kā to dara, vīriešiem.
Tiltus nav iespējams celt bez lūgšanas, dienu no dienas klauvējot pie Kristus sirds, lai divas naidīgas puses var atgriezties pie komunikācijas. To atgādinot, pāvests ieteica iepazīties ar kardināla Martini meditāciju, kas saucas “Sauciens pēc aizlūgšanas” (“Un grido di intercessione”). Kardināls to teica 1991. gadā, kara laikā Persijas jūras līcī. Francisks norādīja, ka šodien, kad norisinās karš Ukrainā, šai homīlijai piemīt īpaša aktualitāte. Viens no teikumiem tajā skan: “Aizlūgt, nozīmē nolikt sevi tur, kur notiek konflikts, starp divām konfliktējošām pusēm. (…) Tāds ir Jēzus žests uz krusta.”
“Jēzus ir mūsu miers. Viņš ir Tas, kurš sagrauj ienaida mūrus”, atsaucoties uz svētā Pāvila vēstuli efeziešiem (2,14), teica pāvests. Viņš mudināja pie Jēzus “vienmēr orientēt un pievilkt” cilvēkus, ģimenes, kopienas. Tas tiek darīts ikreiz Svētajā Misē. Francisks atgādināja, ka centrā ir Jēzus, nevis mēs. Tāpēc ir jābēg no pasaulīgās vēlēšanās būt noteicējiem, jeb pāvesta vārdiem runājot, no “pasaulīgā protagonisma”, kurš “bieži vien ietērpjas cēlos nolūkos”.
Uzrunas noslēgumā pāvests atzīmēja, ka Pontifikālajā Nepomuka kolēģijā līdz ar studentiem no Čehijas Republikas, dzīvo arī citu zemju pārstāvji, tai skaitā no Āfrikas un Āzijas kontinentiem. Francisks norādīja, ka tā ir laiku zīme, ar ko saskaras dažādas Romas kolēģijas, kuras veido aizvien jauktākas kopienas, vairs ne tik nacionālas, kā agrāk, bet internacionālas. “Šī realitāte, kas ir atkarīga no eiropiešu klātbūtnes mazināšanās, var kļūt par cilvēcisku un audzinošu bagātību,” teica pāvests, atgādinot, ka dažādībā var labāk mācīties būt par “tiltiem”, par tikšanās kultūras kalpotājiem, kuri otrā spēj saskatīt katra īpašo oriģinalitāti un tai pašā laikā visiem kopīgo cilvēcību.