Meklēt

Kad mūsu sirds atrodas tumsā, meklēsim Jēzu

Turpinot katehēžu ciklu par izšķiršanas spēju, pāvests trešdienas, 16. novembra, vispārējās audiences laikā pievērsās pamestības sajūtai jeb iekšējam nemieram, skumjām. Viņš atgādināja, ka ir svarīgi izprast, kas mūsos notiek, lai emociju iespaidā nepieņemtu pārsteidzīgus lēmumus.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šī jau bija astotā Svētā tēva katehēze par izšķirtspējas tematu. Iesākot uzrunu, viņš norādīja, ka arī šāds garīgais stāvoklis, ko saucam par pamestības sajūtu, tas ir, kad sirdi pārņem tumsa, kad mūs moka nemiers un skumjas, var kļūt par izaugsmes izdevību. Patiešām, ja mums pietrūkst nelielas neapmierinātības devas, veselīgu skumju, ja mēs nespējam izturēt vienatnē, pavadīt laiku ar sevi, nebēgot no sevis, tad pastāv risks dzīvot virspusēji un nekad nesasniegt savas eksistences centru. Kad piedzīvojam pamestības sajūtu, mūsu dvēsele tiek it kā “sapurināta”, mēs noturamies kājās, saglabājam modrību, kļūstam pazemīgāki un tiekam pasargāti no kaprīžu vējiem. Tas ir vajadzīgs, lai mūsu dzīvē, tai skaitā, garīgajā dzīvē notiktu progress.

Taču kad par mūsu izvēles un uzvedības kritēriju kļūst perfekts, bet “aseptisks” mierīgums, kad zaudējam spēju sajust, tad zaudējam arī cilvēcību, kļūstam vienaldzīgi pret citu ciešanām un nespējīgi pieņemt savējās. Mēs esam cilvēki un nevaram dzīvot bez sajūtām. Tās ir mūsu cilvēciskās dabas sastāvdaļa. Daudziem svētajiem iekšējais nemiers kalpoja kā spēcīgs, izšķirošs pamudinājums izmainīt savu dzīvi. Pāvests minēja svēto Augustīnu, Edīti Šteinu, Jāzepu Kotolengo un Šarlu de Fuko. Svarīgām izvēlēm ir sava cena, ko uzliek dzīve, cena, kas ir pieejama visiem – viņš piebilda. Mākslīgais mierīgums nav laba lieta. Turpretī veselīgs nemiers ir vajadzīgs. Ja mūsu sirds ir nemierīga, mēs meklējam ceļu, kā to darīja minētie svētie.

Turpinājumā Francisks norādīja, ka pamestības sajūta ir arī pamudinājums būt nesavtīgiem, nerīkoties vienmēr un tikai tādēļ, lai gūtu emocionālu apmierinājumu. Tā ir iespēja augt, sākt veidot nobriedušākas, skaistākas attiecības ar Kungu un saviem dārgajiem tuviniekiem, attiecības, kas neaprobežojas tikai ar lietu apmaiņu. Pietiek padomāt par savu bērnību. Bērni bieži vien meklē vecākus, lai kaut ko no viņiem saņemtu – kādu rotaļlietu, naudu saldējumam, atļauju…. Tādā veidā bērni viņus meklē nevis viņu pašu dēļ, bet lai īstenotu savas intereses. Un tomēr, vislielākā dāvana ir viņi – vecāki, un to mēs saprotam maz pamazām, augot.

Mazliet līdzīgi ir ar mūsu lūgšanām. Mēs lūdzam no Kunga kādu labvēlību, bet nevis pie Viņa griežamies Viņa paša dēļ. Evaņģēlijā tiek atzīmēts, ka ap Jēzu bija daudz ļaužu, kuri nereti Viņu meklēja, lai kaut ko saņemtu – lai tiktu dziedināti, saņemtu materiālu palīdzību, un nevis lai vienkārši būtu ar Viņu. Pūlis Viņam spiedās virsū, taču Viņš bija viens. Daži svētie un mākslinieki pārdomāja šo situāciju, kādā atradās Jēzus. Jautāt Jēzum: “Kā Tev iet?” varētu likties dīvaini, nereāli. Tomēr tas ir ļoti skaists veids, kā nodibināt ar Viņu patiesas, vaļsirdīgas attiecības – ar Viņu kā cilvēku, izveidot saskarsmi ar Viņa ciešanām, arī ar Viņa vienreizējo vientulību; ar Viņu, kurš visā pilnībā gribēja dalīties ar mums savā dzīvē.

Mums ļoti nāk par labu iemācīties būt ar Viņu, nemeklējot nekādu citu iemeslu – uzsvēra pāvests. Vienkārši būt ar Jēzu tāpat kā esam kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. Mēs vēlamies viņus iepazīt aizvien labāk, jo ir skaisti būt kopā ar viņiem. Francisks paskaidroja, ka garīgā dzīve nav nekāda iekšējās “labklājības” programma, ko mums būtu jāplāno. Nē. Tās ir attiecības ar Dzīvo. Garīgā dzīve nav to vai citu lietu izlūgšana no Kunga, bet vispirms attiecību ar Viņu veidošana, Viņa aizvien labāka iepazīšana un vienkārši būšana kopā ar viņu – arī ciešanās un vientulībā. Līdz ar to pamestības sajūta, skumjas ir visskaidrākā atbilde iebildumam, ka Dieva pieredze būtu sava veida pašsuģestija. Tādā gadījumā tie vienmēr būtu mēs, kuri to programmētu, mēs būtu vienmēr priecīgi un apmierināti, kā disks, kas visu laiku atkārto vienu un to pašu mūziku. Kad piedzīvojam šo pamestības sajūtu, tad neko nejūtam un mums liekas, ka visapkārt valda tumsa. Taču arī tad mums ir jāturpina meklēt Dievu.

Cilvēks, kurš lūdzas, apzinās, ka iznākumu paredzēt nevar – norādīja Francisks. Bībeles fragmenti vai stāsti, kas bieži vien izraisīja mūsos entuziasmu, šodien – lai cik tas neliktos dīvaini – vairs neizraisa nekādu pievilcību. Un otrādi – kaut kādi notikumi, satikšanās vai lasītais, kas iepriekš mūs neuzrunāja vai no kā pat būtu gribējuši izvairīties, tāpat kā krusta pieredze, pēkšņi piepilda ar dziļu mieru. Tāpēc nebīsimies no pamestības sajūtas – mudināja pāvests. Nebēgsim no tās, bet, nonākot šādā stāvoklī, meklēsim Kristus sirdi, meklēsim Kungu. Atbilde vienmēr ir garantēta.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, lai mēs, piedzīvojot grūtības, nekad nekrītam mazdūšībā, bet izlēmīgi cenšamies tikt galā ar pārbaudījumiem, meklējot Dieva žēlastības palīdzību, kas nekad netiek mums liegta. Un ja mēs sevī saklausītu neatlaidīgu balsi, kas mēģinātu mūs novērst no lūgšanas, tad iemācīsimies to atmaskot kā kārdinātāja balsi; un nebrīnīsimies, bet vienkārši darīsim tieši pretējo.

16 novembris 2022, 12:53