Meklēt

Trūkumcietēju diena Vatikānā. Vai manā sirdī ir viņiem vieta?

Svētdien, 13. novembrī, 6. Vispasaules trūkumcietēju dienā, Svētā Pētera bazilikā notika Euharistijas svinības. Pāvests Francisks savā homīlijā atgādināja, ka šajā pasaulē viss paiet, taču no ticīgajiem jebkādos vēstures satricinājumos tiek prasīta uzticība Evaņģēlijam.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot klātesošos ticīgos, Svētais tēvs komentēja Lūkasa evaņģēlija fragmentu par pēdējiem laikiem (sal. 21, 5-19). Tajā Kristus saviem mācekļiem sniedz divas norādes – neļaut sevi piemānīt un liecināt. Pēc tam, kad Kungs pasaka, ka no skaistās Jeruzalemes svētnīcas nepaliks pāri ne akmens uz akmens, kas netiktu nopostīts, klausītāji Viņam jautā, “kad” un “kā” notiks šie biedējošie notikumi. Pirmā lieta, ko Jēzus saka, ir sekojoša: “Pielūkojiet, lai jūs netiktu pievilti, jo daudzi nāks manā vārdā sacīdami: «Es esmu,» - un: «Laiks ir pienācis». Tāpēc nesekojiet viņiem! Bet, kad dzirdēsiet par kariem un nemieriem, nebīstieties, jo tam iepriekš jānotiek” (Lk 21, 8-9).

No kādiem maldiem Jēzus grib mūs atbrīvot? – jautāja pāvests. No kārdinājuma pieiet dramatiskajiem notikumiem māņticīgi un katastrofāli, it kā mēs jau atrastos pasaules gala priekšā un nebūtu vairs nekādas jēgas censties darīt labu. Ja mēs šādi domājam, tad dzīvojam baiļu vadīti un varbūt ar slimīgu ziņkāri meklējam atbildes burvju vai horoskopu muļķībās, kā nekad netrūkst – un šodien daudzi kristieši dodas pie burvjiem, pēta horoskopus, it kā tie būtu Dieva balss; vai arī, mēs piekrītam kādām dažu pēdējās stundas “mesiju” – sazvērnieku – izdomātām teorijām. Sazvērestības psiholoģija ir slikta. Tur nav Kunga Gara – ne šajā iešanā pie “guru”, ne sazvērestības garā. Tur nav Kunga.

Pat ja cilvēces vēsturē notiek dramatiski notikumi, mēs piedzīvojam sāpes, karus, revolūcijas un dabas katastrofas, tomēr, saskaņā ar Jēzus teikto, tas viss vēl nenozīmē galu. Tāpēc nav iemesla ļaut sevi paralizēt bailēm vai domāt, ka viss ir zaudēts un nav vērts censties – atgādināja Francisks. Kunga māceklis nepadodas rezignācijai, nekrīt mazdūšībā arī smagās situācijās, jo viņa Dievs ir augšāmcelšanās un cerības Dievs, kurš atkal un atkal ceļ augšā. Ar Viņu vienmēr varam pacelt savu skatienu uz augšu un visu sākt no jauna. Kristietis, piedzīvojot jebkādus pārbaudījumus, uzdod jautājumu: “Ko caur šo krīzes brīdi Kungs grib mums pateikt?” Pāvests piebilda:

“Arī es šodien uzdodu šo jautājumu: ‘Ko Kungs mums saka šī trešā pasaules kara sakarā? Ko Kungs mums saka?’ Un laikā, kad notiek briesmīgas lietas, kas izraisa nabadzību un ciešanas, kristietim jājautā: ‘Ko es konkrēti varu labu darīt?’ Nevajag bēgt, ir jāpajautā: ‘Ko man Kungs saka un ko labu es varu darīt?’”

Nevelti Jēzus otrais pamudinājums ir izteikts pozitīvi. Vispirms Viņš mudina neļaut sevi pievilt, pēc tam – liecināt. Katra krīze ir iespēja dot liecību (sal. Lk 21, 13) – norādīja Francisks. Mēs jebkādos dzīves apstākļos – arī tad, ja tie nav ideāli – varam darīt kaut ko labu. Mums nevajadzētu kļūt par notiekošā upuriem. Kristietis nav upuris, un nostādīt sevi upura lomā ir slikti. Katra krīze slēpj sevī iespēju darīt kaut ko labu un augt, jo arī tad ir klātesošs Dievs, arī tad var saglabāt cilvēcību. Ja atskatāmies uz savu dzīvi, tad varam pamanīt, ka bieži vien visnozīmīgākos soļus esam spēruši uz priekšu tieši pārbaudījumos.

Jēzus šodien katru no mums aicina padomāt: Ko es daru, redzot visapkārt satraucošus notikumus, redzot karus un konfliktus, zemestrīces un dažādas likstas? Vai es izklaidējos, lai par to nedomātu? Vai izklaidējos, lai nevajadzētu iesaistīties? Vai eju pasaulīgu ceļu, lai nevajadzētu šos dramatiskos notikumus ņemt pie sirds un lai neko nedarītu? Vai novēršu savu skatienu uz otru pusi, lai neko neredzētu? Vai varbūt nolaižu rokas notiekošā priekšā? Vai arī tomēr šīs situācijas man kļūst par iespēju būt Evaņģēlija lieciniekam?

Šajā kontekstā pāvests atrāvās no teksta un saviem vārdiem sacīja: “Šodien katram no mums vajadzētu sev pajautāt, vai dažādu katastrofu priekšā, vai šī tik nežēlīgā trešā pasaules kara priekšā, vai, ņemot vērā to, ka tik daudzi bērni, tik daudzi cilvēki cieš badu, es drīkstu izniekot naudu, savu dzīvību, savas dzīves jēgu un neuzdrošināties iet uz priekšu?”

Jēzus teiktie vārdi ir joprojām aktuāli. Svētais tēvs atzina, ka tie ir spēcīgs pamudinājums tikt vaļā no sava iekšējā kurluma, ar ko mēs visi sirgstam un kas traucē mums sadzirdēt vājāko apslāpēto saucienu. Turpinājumā pāvests norādīja uz vairākiem ļaunumiem, kas šodien šausta cilvēci – nežēlības, ko cieš ukraiņu tauta, vardarbība, netaisnības un vajāšanas, klimatisko izmaiņu un pandēmijas izraisītā krīze, kas atstāja ne tikai fiziskās, bet arī psiholoģiskās, ekonomiskās un sociālās sekas, konflikti un kari, kuros mirst nevainīgi cilvēki un kā rezultātā palielinās naida indes kamols.

Bez tam šodien vairāk nekā agrāk daudzi mūsu brāļi un māsas ir spiesti doties emigrācijā, cerot uz labāku dzīvi; arī šodien daudzi cilvēki dzīvo galējā trūkumā, jo viņiem nav darba vai ir spiesti strādāt cilvēkam necienīgos darba apstākļos. Francisks uzsvēra, ka arī šodien jebkādas krīzes dēļ visvairāk cieš nabagi. “Taču ja mūsu sirds būs apslāpēta un vienaldzīga”, viņš sacīja, “mēs nespēsim sadzirdēt viņu vājo sāpīgo saucienu, nespēsim raudāt ar un par viņiem un neredzēsim, cik daudz vientulības un ciešanu slēpjas arī mūsu pašu pilsētu aizmirstajos nostūros”.

Pāvests atkārtoja Evaņģēlijā izteikto aicinājumu “neļaut sevi pievilt”. “Neklausīsimies praviešos, kuri sludina nelaimes”, viņš mudināja. “Neļausim sevi apburt populisma sirēnām, kas izmanto cilvēku vajadzības, piedāvājot pārāk vieglus un sasteigtus risinājumus. Nesekosim viltus “mesijām”, kuri peļņas vārdā izplata receptes, kas der tikai dažiem bagātības vairošanai, nolemjot nabagus marģinalizācijai”.

Francisks tā vietā mudināja “dot liecību”, tas ir, tur, kur valda tumsa, iedegt cerību, dramatiskās situācijās liecināt par prieka Evaņģēliju un veidot brālīgāku – kaut drusciņ brālīgāku – pasauli; drosmīgi cīnīties par taisnīgumu, vienlīdzību un mieru, vienmēr nostājoties vājāko pusē.

Kur tam visam rast spēku? – viņš jautāja. “Kungā. Ticībā uz Dievu, kurš ir Tēvs un kurš ir nomodā pār mums. Ja mēs atvērsim Viņam savu sirdi, tad pieaugs mūsos spēja mīlēt”. Minētā Evaņģēlija fragmenta beigās Jēzus taču apliecina, ka neviens mats nenokritīs no mūsu galvas (sal. Lk 21, 18). Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Viņš ir ar mums, ka Viņš ir mūsu sargātājs, ka Viņš iet ar mums kopā. Vai es tam ticu? To mums vajadzētu vienmēr paturēt prātā, taču jo īpaši sāpīgākajos dzīves brīžos. Dievs ir mans Tēvs, kurš ir man līdzās, ir nomodā pār mani, rūpējas par mani un mani mīl.

Vēl paliek jautājums, kā es tam atbildu. Ne jau vienaldzīgi noskatoties no malas uz saviem brāļiem un māsām, kas cieš, bet – ar reāliem darbiem apliecinot viņiem savu mīlestību. Noslēgumā pāvests atgādināja par kādu senu tradīciju, kas dažviet joprojām tiek piekopta arī Itālijā, proti, Ziemassvētku vakariņām atstājot pie galda kādu brīvu vietu Kungam, kurš noteikti pieklauvēs pie durvīm kāda nabaga veidolā. Vai tavā sirdī šiem cilvēkiem ir brīva vieta? – jautāja Francisks.

13 novembris 2022, 13:45