Pāvests: arī garīgajai dzīvei ir savas "paroles"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Viens no pirmajiem izšķirtspējas elementiem ir lūgšana, ko jāsaprot kā dziļu draudzības un uzticēšanās saikni ar Dievu. Par to pāvests runāja pagājušajā trešdienā. Šajā reizē viņš uzsvēra, ka “laba izšķirtspēja prasa arī sevis iepazīšanu”, jo tajā iesaistās mūsu cilvēciskās spējas – atmiņa, intelekts, griba un jūtas. Mēs bieži vien neprotam izšķirties, nespējam pieņemt lēmumus tāpēc, ka sevi pietiekoši nepazīstam un nezinām, ko īsti gribam. Nereti esam dzirdējuši sakām: “Kāpēc viņš nesakārto savu dzīvi? Viņš nekad nezina, ko grib…”. Tas notiek arī ar mums. Dažreiz mēs īsti nezinām, ko gribam, mēs sevi labi nepazīstam.

Garīgo šaubu un aicinājuma krīžu iemesls nereti ir tāds, ka pietrūkst “dialoga” starp reliģisko dzīvi un mūsu cilvēcisko, kognitīvo un emocionālo dimensiju. Daudzas grūtības lēmumu pieņemšanā rodas no sevis nepazīšanas. Tas ir vislielākais šķērslis izšķiršanas, kā arī lūgšanas padziļināšanas ceļā. Nevis Dieva netveramā daba, bet sevis pietiekoša nepazīšana un negribēšana sevi iepazīt patiesībā. Mēs gandrīz visi slēpjamies aiz maskas ne tikai citu priekšā, bet arī tad, kad skatāmies spogulī – sacīja Francisks, citējot garīgo grāmatu autoru Tomasu Grīnu. Mums visiem ir kārdinājums slēpties aiz maskas pat savā priekšā.

Dieva klātbūtnes aizmiršana mūsu dzīvē iet roku rokā ar sevis, savas personības īpašību un savu dziļāko vēlmju nepazīšanu. Pāvests atzina, ka iepazīt sevi nav sarežģīti, bet ir mazliet grūti. Tas ir darbs, kas prasa pacietību un pamatīgu ieskatīšanos sevī. Tas prasa apstāties, “atslēgt autopilotu”, lai sāktu apzināties, kā mēs rīkojamies, kādas jūtas mūs piepilda, kādas domas nosaka mūsu rīcību, bieži vien pašiem to neapzinoties. Tas ir darbs, kas prasa arī spēju atšķirt emocijas no garīgajām spējām. “Es jūtu” nav tas pats kas “ es esmu pārliecināts”. Mums nākas atzīt, ka dažreiz mēs skatāmies uz sevi un realitāti mazliet greizi. To apzināties – jau ir žēlastība. Patiesībā daudzkārt var gadīties, ka kļūdaini uzskati par realitāti, kas tiek balstīti uz pagātnes pieredzi, mūs tik ļoti ietekmē, ka ierobežo mūsu brīvību, neļaujot mums priecāties par to, kas mūsu dzīvē ir patiesi svarīgs.

Dzīvojot informātikas laikmetā, mēs zinām to, cik svarīgi ir zināt paroli, lai varētu atvērt programmas, kur atrodas svarīga personīgā informācija – turpināja pāvests. Arī garīgajai dzīvei ir savas “paroles”: tie ir vārdi, kas aizkustina sirdi, jo attiecas uz to, pret ko mēs esam visjūtīgākie. Kārdinātājs labi zina šos atslēgas vārdus, un ir svarīgi, lai arī mēs tos zinātu, lai nenonākt tur, kur negribam nonākt.

Francisks paskaidroja, ka mēs netiekam kārdināti darīt noteikti kaut ko sliktu, bet gan bieži vien tiekties pēc nesakārtotām lietām, kas tiek stādītas priekšā pārspīlētā veidā. Tādā veidā mēs tiekam nohipnotizēti ar pievilcību, ko mūsos izraisa šīs lietas, kas ir skaistas, taču iluzoriskas. Tās nesniedz solīto un galu galā atstāj mūsos tukšuma sajūtu un skumjas. Šī tukšuma sajūta un skumjas ir zīme tam, ka izvēlējāmies nepareizo ceļu.

Pāvests norādīja, ka tas var būt, piemēram, pat diploms, karjera, attiecības – visas lietas, kas pašas par sevi ir cildenas, bet ar kurām, ja neesam brīvi, varam saistīt nereālas gaidas, kā piemēram, lai apstiprinātu savu vērtību. Piemēram, vai, domājot par studijām, tu domā tikai par savu attīstību, par savām interesēm, vai arī domā par to, lai nestu labumu sabiedrībai? – viņš jautāja. Tādā veidā varam redzēt, kādi ir mūsu nodomi. Šāds pārpratums nereti izraisa lielas ciešanas, jo nekas no tā nevar būt mūsu cieņas garants.

Tāpēc ir svarīgi sevi iepazīt, uzzināt savas sirds paroli, saprast, attiecībā uz ko esam vairāk jūtīgi – uzsvēra Francisks. Tas ir svarīgi, lai mēs spētu aizstāvēties pret tiem, kuri mums tuvojas ar pārliecinošiem vārdiem, lai ar mums manipulētu. Tas ir arī būtiski tāpēc, lai mēs saskatītu, kas mums patiešām ir svarīgs, un atšķirtu to no konkrētā brīža tendencēm vai šķietamiem un virspusējiem saukļiem. Bieži vien mūs aizgrābj tas, ko dzirdam televīzijā vai redzam kādā reklāmā, un mēs kā aklie sākam tam sekot. Svētais tēvs piekodināja, lai esam šai ziņā uzmanīgi! Vai es esmu brīvs, vai arī ļaujos mirkļa iegribām un provokācijām?

Pāvests norādīja, ka šajā sakarā var palīdzēt sirdsapziņas izmeklēšana. Runa nav tikai par sirdsapziņas izmeklēšanu pirms grēksūdzes, bet par ikdienas sirdsapziņas izmeklēšanu, kad jautājam sev: Kas šajā dienā notika manā sirdī? Kas? Kāpēc? Kādas pēdas tas un tas atstāja? Svarīgi mierīgi pārdomāt dienas notikumus, iemācīties pamanīt, kam piešķiram lielāku nozīmi, pēc kā mēs tiecamies un kāpēc, un ko beigu beigās atradām. Īpaši vajadzētu iemācīties saskatīt, kas piepilda jeb apmierina manu sirdi. Kas apmierina manu sirdi? To var piepildīt tikai Kungs. Un katru dienu Viņš no krusta to apstiprina: Viņš nomira par mums, lai apliecinātu, cik mēs esam dārgi Viņa acīs. Nav tāda šķēršļa vai neveiksmes, kas varētu Viņam traucēt mūs maigi apskaut.

Katehēzes noslēgumā Francisks atkārtoja, ka sirdsapziņas izmeklēšana var mums ļoti līdzēt. Mēs varam pārdomāt, kas šodien notika manā sirdī. Kas atgadījās? Kas man lika tā vai citādi reaģēt? Kas mani apbēdināja? Kas iepriecināja? Ko sliktu izdarīju citiem? Pateicoties lūgšanai un sevis labākai iepazīšanai, mēs varam kļūt aizvien brīvāki – piebilda pāvests. Tas viss – lai mēs augtu brīvībā! Tie ir kristīgās dzīves pamatelementi. Tie ir ļoti svarīgi elementi, lai mēs atrastu savu vietu dzīvē.