Francisks: iepazīt Vatikāna II koncilu, lai atgrieztos pie būtiskā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Vai tu mani mīli? Gani manas avis” (Jņ 21, 15.17), tie ir vārdi, ko Jēzus adresēja apustulim Pēterim. Iesākot homīliju, Francisks šajā Vatikāna II koncila atklāšanas gadadienā aicināja tos sajust esam adresētus arī mums kā Baznīcai. Jēzus aizvien jautā savai līgavai Baznīcai: “Vai tu mani mīli?” Vatikāna II koncils bija atbilde uz šo jautājumu. Baznīca pirmo reizi vēsturē veltīja koncilu pārdomām par sevi, savu dabu un misiju, lai atdzīvinātu savu mīlestību. Tādā veidā tā no jauna atklāja mīlestības radīto žēlastības noslēpumu: tā atkal atklāja, ka ir Dieva tauta, Kristus Miesa, dzīvais Svētā Gara templis.
Pāvests norādīja, ka tas ir pirmais skatiens, ar kādu jāuzlūko Baznīca. Tas ir “skatiens no augšas”. Uz Baznīcu vispirms ir jāraugās ar Dieva acīm, kas ir pilnas mīlestības. Tā vietā, lai sāktu ar Dievu, mums vienmēr ir kārdinājums sākt ar sevi, priekšroku dot saviem plāniem, nevis Evaņģēlijam, ļauties pasaulīguma vējam, lai dzītos pēc tā, kas šobrīd ir modē.
Vai tu mani mīli? Iepazīsim koncilu no jauna, lai atkal ierādītu pirmo vietu Dievam, būtiskajam – mudināja Svētais tēvs. Baznīcai, kas neprātīgi mīlētu savu Kungu un visus cilvēkus, kurus Viņš mīl; Baznīcai, kas būtu bagāta ar Jēzu, bet nabadzīga līdzekļu ziņā; Baznīcai, kas būtu brīva un atbrīvojoša. Koncils norāda Baznīcai šo virzienu, liekot tai atgriezties – kā Evaņģēlijā Pēterim – Galilejā, pie pirmās mīlestības avotiem, lai savā nabadzībā no jauna saskatītu Dieva svētumu, lai krustā sistā un augšāmcēlušā Kunga skatienā atkal atrastu pazaudēto prieku, lai koncentrētos uz Jēzu.
Aicinot atgriezties pie koncila mīlestības tīrajiem avotiem un atkal degt par koncilu, pāvests novēlēja, lai Baznīca būtu prieka piepildīta. Ja tajā trūkst prieka, tad tā noliedz pati sevi, jo aizmirst mīlestību, kas to radīja. Viņš atzina, ka daudzi no mums nespēj izdzīvot savu ticību priekā, nekurnot un nekritizējot. Baznīcai, kura ir iemīlējusies Jēzū, nav laika nesaskaņām, indei un polemikām – uzsvēra Francisks. Lai Dievs mūs atbrīvo, ka mēs nebūtu nosodoši un nejūtīgi, asi un dusmīgi. Runa nav tikai par stilu, bet par mīlestību, jo tas, kurš mīl, dara visu bez kurnēšanas. “Kungs, iemāci mūs redzēt Baznīcu tā, kā Tu to redzi”, lūdzās Svētais tēvs. “Un kad esam kritiski un neapmierināti, atgādini mums, ka Baznīca ir Tavas mīlestības lieciniece…”.
Baznīcas gans dzīvo savas tautas vidū. Viņš nav kaut kur augstāk, bet atrodas vidū. Tāpēc otrais skatiens, kādu mums atklāj koncils, ir “skatiens vidū”: būt citu vidū un nekad nejusties pārākam par citiem – norādīja pāvests. Koncils ir aizvien ļoti aktuāls. Tas mums palīdz atmest kārdinājumu ieslēgties savu ērtību un ideju nožogojumos, un dzīvot saskaņā ar Dieva stilu.
Baznīca ir “mīlestības sakraments”, “dziļas vienotības ar Dievu un vienotības visu cilvēku starpā zīme un instruments” (Lumen gentium 1). Tai jānokāpj ielejā un jābūt par žēlsirdības kanālu visiem. Tāpēc ir jāatgriežas pie koncila, lai izietu no sevis un pārvarētu pašpietiekamības kārdinājumu.
Kungs aicina Pēteri ganīt Viņa avis – nevis tikai dažas, bet visas avis, jo Viņš mīl viņas visas. Labais gans grib, lai viņa ganāmpulks būtu vienots, Viņa paša doto garīgo ganu vadībā. Trešais skatiens ir tāds, kas redz kopumā. Koncils mums atgādina, ka Baznīca, būdama pēc Trīsvienības attēla, ir komūnija. Velns, turpretī, grib sēt šķelšanās nezāli. Neļausimies viņa glaimiem, nepakļausimies polarizācijas kārdinājumam – mudināja Francisks. Mēs esam Kunga avis, Viņa ganāmpulks visi kopā, vienoti. Saglabāsim vienotību un aizvien vairāk kļūsim “viens”, kā Jēzus par to lūdzās pirms atdot savu dzīvību (sal. Jņ 17, 21). Svētais tēvs lūdzās, lai Dievmāte mums palīdz šajā lietā, izlūdz mums ilgas pēc vienotības, vēlmi censties, lai visu Kristum ticīgo starpā panāktu vienotību. Ne velti Vatikāna II koncila atklāšanas atceres 60. gadskārtas svinībās piedalījās arī citu kristīgo konfesiju pārstāvji. Pāvests atzina, ka tas ir skaisti, un pateicās viņiem par viņu klātbūtni.
Francisks noslēdza homīliju ar lūgšanu: “Mēs Tev pateicamies, Kungs, par koncila dāvanu. Tu, kas mūs mīli, atbrīvo mūs no pašpietiekamības kārdinājuma un pasaulīgās kritikas gara. Atbrīvo mūs no sevis izslēgšanas no vienotības. Tu, kurš mūs maigi gani, izved mūs ārā no pašreferenciālisma aplokiem. Tu, kurš gribi, lai mēs būtu vienots ganāmpulks, atbrīvo mūs no polarizācijas formām, kas ir velna roku darbs, no ‘ismiem’. Un mēs, Tava Baznīca, ar Pēteri un kā Pēteris Tev sakām: ‘Kungs, Tu zini visu; Tu zini, ka mēs Tevi mīlam’ (sal. Jņ 21, 17)”.
