Pāvests uzrakstījis ievadvārdus grāmatai par sportu

Inese  Šteinerte - Vatikāns

“Kad sportists piepilda sapni par uzvaru, uz paaugstinājuma viņš kāpj viens, lai saņemtu medaļu, kas tam tiek uzkārta kaklā. Tomēr, labi padomājot, viņš šo uzvaru nav sasniedzis viens: bez trenera nav čempiona,” raksta pāvests. Viņš piebilst, ka sportistam ir nepieciešams kāds, kurš viņam ticētu, ieguldītu viņā savu laiku un visvairāk par visu, būtu “vizionārs”, kurš spēj ieraudzīt viņa spējas un liek viņam uzspīdēt.

Treneris, kurš ir savu uzdevumu augstumos, zina, ka viņam ir daudz jāstrādā, lai sportistu sagatavotu fiziski, taču no viņa ir atkarīga arī motivācija, prasme dot padomu nepazemojot, izturības ieaudzināšana. Ir jāprot uzrunāt sirdi, apzinoties, ka, jo spējīgāks un talantīgāks ir sportists, jo delikātāka pieeja tam ir nepieciešama. Vēlāk, maksimālākajā izaicinājuma brīdī, treneris paliks malā un labākajā gadījumā varēs sazināsies ar sportistu tikai ar žestu palīdzību. Ja sportists uzvarēs, treneris uz paaugstinājuma nekāps un medaļu nesaņems, bet ja zaudēs, tad viņš būs pirmais, kuram būs jāparūpējas, lai sportists “saglabātu savu seju”.

“Šai ziņā,” turpina pāvests, “trenēt, nozīmē izglītot”. Galu galā, pastāv cieša saikne starp sportu, dzīvi un ticību. Augsta līmeņa sportisti visu savu eksistenci pakļauj zināmiem principiem. To skaitā Francisks nosauc cieņu pret savu tuvāko un noteikumu ievērošanu, lojalitāti, darba ieguldījumu, upurgatavību, komandas garu, altruismu un vēlmi attīstīties.

Pāvests citē fragmentu no svētā Pāvila vēstules korintiešiem: “Vai nezināt, ka tie, kas skrietuvē skrien, visi gan skrien, bet viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu! (1 Kor 9,24). “Manuprāt, tas ir ļoti skaists aicinājums,” raksta Francisks, “proti, piedalīties spēlē, nevis skatīties uz pasauli no mājas loga.” Vēl skaistāks ir izvilkums no svētā Pāvila vēstules filipiešiem “Es steidzos pretim mērķim...” (Fil 3,14).

Pāvests atzīmē, ka neviens sportists neskrien, lai skrietu. Katrs atlēts, katrs čempions skrien it kā viņu kaut kas piesaistītu – kāds skaistums, kas pievelk sev to, kurš ir sācis tam sekot. No otras puses, jebkurš dzīves ceļš sākas ar to, kas piesaista. Svētais tēvs aicina uzmanīties no kārdinājuma iet taisnāko ceļu, domājot, ka tas vienmēr ir labāks un izdevīgāks. Pie kā var vest spēles noteikumu neievērošana sportā un dzīvē? Pāvests apliecina, ka bez noteikumiem spēle nav skaista, nav patiesa. Tā kļūst samākslota, un tas ir krāpniecības auglis. Tāpat ir dzīvē, kas sastāv no uzvarām un zaudējumiem. Kurš gan negrib uzvarēt? Un kurš tad grib zaudēt?

Francisks apliecina, ka kaut kas skaists piemīt arī neveiksmēm. Izjūtas, ko sniedz uzvara, ir grūti aprakstīt, taču, arī zaudējumam ir dziļa, autentiska un cēla jēga. Tas, kurš zaudē, nevar izvairīties no jautājumiem par to, kāpēc ir zaudēts. Ir jāapstājas, lai par to padomātu, izanalizētu savas kļūdas, izmeklētu sirdsapziņu un ietu tālāk. No lieliem zaudējumiem var dzimt skaistas uzvaras, virtuozi sniegumi. Tas, kurš ir pieradis uzvarēt, sēdēt uz lauriem, riskē krist lepnībā un iedomībā. Pūliņi ir daļa no spēles, tā ir būtiska sastāvdaļa, svars, kas tevi salauž un destabilizē, taču, šiem pūliņiem, kuri pieņem daudzas formas, ir jārod nozīme, jārod jēga. Tad to smagums kļūs viegls.

 “Sportists, kurš redz tālāk aiz pūliņiem, ir kā svētais, kurš nesajūt to smagumu un redz tālāk par citiem,” raksta pāvests. “Čempions, kurš rod īstu dzinuli, pūliņiem stājas pretim ar prieku. Jo vērtība ir ne tikai mērķim, bet arī ceļam uz mērķi, visam gājumam, kas uz to iets.

Uz mūsdienu sportistiem, kurus pazīst un mīl jaunatne, gulstas liela atbildība, kas izriet no viņu talanta un personības, kas viņiem liek būt par iedvesmas avotu daudziem cilvēkiem, kuri tiem seko un ne tikai sportā vien. Ja šie žesti ir pozitīvi, tad labā efekts daudzkāršojas un kalpo par paraugu visai kopienai. Pāvests piemin daudzus čempionus, kuri ir spējuši savienot sportu un studijas, panākumus un kalpojumu citiem.

Grāmatā “Tie nav tikai pūliņi, tā ir mīlestība” ir ietverti daudzu sportistu stāsti, viņu uzvaras un viņu siržu izjūtas. Tie ir stāsti par vīriešiem un sievietēm, kuriem nepietiek vienīgi ar to pasauli, kas sastāv no aplausiem, gaismām un medaļām, bet kuri spēj ieraudzīt otru un steigties tam palīgā.

Pāvests zina, ka ap sporta pasauli rotē ekonomiskā pasaule. “Apzinos, ka sportists var viegli pārvērsties par objektu, kas nes peļņu,” noslēgumā atzīmē Francisks. “Ir skumji redzēt bagātus, bet dedzību zaudējušus čempionus, kas kļuvuši gandrīz vai par sava sporta veida birokrātiem,” viņš raksta. Svētais tēvs novēl, lai sportisti nezaudētu savu sportisko “izsalkumu”, savu dedzību, savas sirds lielumu un skatienu, kas pamana citus.