Aizmirst par kariem trūcīgajās zemēs ir grēks
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot klātesošos, Francisks atzina šis periodiskais izdevums pārsteidz ar savu aktualitāti, mūsdienīgumu un iniciatīvas apvārsni, kas jau no paša sākuma pauž un atbalsta Baznīcu, kas “iziet”. “Jā, kad atrodamies ‘izejas’ procesā, mēs paliek jauni. Ja tu sēdi un nekusties, tad drīz noveco”, viņš piebilda.
Pāvests pastāstīja, ka žurnāls radās ar mērķi atbildēt Dieva tautas vēlmei iepazīt misionāru varonīgos dzīves stāstus, justies tuvu viņiem un viņu darbiem un pavadīt viņus savās lūgšanās. Ticīgie gribēja arī iepazīt dažādas zemes un kultūras no cita skatu punkta – no kristīgā skatu punkta. Atšķirībā no tajā laikā izplatītās koloniālās domāšanas, kristīgie autori prata saskatīt pasaulē izplatītās patiesā un labā “sēklas”. Francisks ar cieņu pieminēja pirmo redaktoru tēvu Džakomo Skurati un viņa līdzstrādniekus, un atzina, ka viņi labi apzinājās komunikācijas nozīmi misiju darbā – īpaši jau pašas Baznīcas labā, – lai tā varētu būt ekstraverta un pilnīgi iesaistīta evaņģelizācijā. Tāpēc jau no paša sākuma žurnāls sniedza ļoti plašu skatījumu, kas bija atvērts katras tautas un katras vietējās Baznīcas bagātībām. Tāds ir šī žurnāla aicinājums arī šodien.
Misionāru vēstulēs un hronikās tika precīzi atspoguļota to ļaužu, ar kuriem viņi nonāca saskarsmē, dzīve. Ziņojumi un tiešās liecības ir arī mūsdienās žurnāla raksturīgā iezīme. Maz ir tādu, kuri pastāsta to, ko pastāsta misionāri no vietas. Pateicoties viņiem, pasaule var iepazīt ģeogrāfiskās un eksistenciālās perifērijas. Žurnāls atklāj atšķirību skaistumu un bagātību un reizē izgaismo dažādas netaisnības un lielo nevienlīdzību. Tas pārstāv cilvēkus, kuri netiek pie vārda, - nabagus, apspiestās minoritātes, aizmirsto karu upurus. Un tas ir žurnāla primārais uzdevums.
Pāvests turpināja: “To es gribu uzsvērt: aizmirstie kari. Šodien mēs visi raizējamies – un tas ir labi – par karu šeit, Eiropā, pie Eiropas durvīm un Eiropā. Taču kari notiek jau daudzus gadus: vairāk nekā 10 gadus Sīrijā, padomājiet par Jemenu, padomājiet par Mjanmu, padomājiet par Āfriku. Tie neattiecas uz Eiropu… Aizmirstie kari ir grēks. Tos aizmirst ir grēks”.
Minētais žurnāls piemin tos, kuri klusi un neatlaidīgi strādā “no apakšas”, lai veidotu citādāku pasauli un krīžu un vardarbības iezīmētajos kontekstos nospraustu solidaritātes un izlīgšanas ceļus. Svētais tēvs atgādināja, ka misionārajam periodiskajam izdevumam “Mondo e Missione” ir vēl kāds specifisks uzdevums, un proti: palīdzēt apzināties, ka misijai pienākas centrālā vieta. Atzīt, ka centrā ir misija. Atgādināt kristiešu kopienām, ka, ja tās skatīsies tikai uz sevi, ja tām nepietiks drosmes iziet un visiem atklāt Jēzus vārdu, tad tās apdzisīs. Žurnāla uzdevums ir parādīt, ka, “satiekoties” ar dažādām tautām un kultūrām, mēs diendienā saņemam Evaņģēliju atpakaļ visā tā novitātē un svaigumā. Un tas veido dialogu un draudzību arī ar tiem, kuri, atzīstot, ka ir viena Tēva bērni, pauž piederību citām reliģijām. No perifērijām labāk var redzēt realitāti – sacīja pāvests.
Misionāriem, kuri ieradās vietās, kas tika uzskatītas par “perifērijām”, nereti nācās konstatēt, ka Svētais Gars tur bija ieradies jau pirms viņiem. Tas, kurš devās evaņģelizēt, nereti pats saņēma Labo Vēsti. Tāpat kā savā laikā sludināt izsūtītie Jēzus mācekļi, tāpat arī vakardienas un šodienas misionāri, pateicoties Evaņģēlijam, piedzīvo prieku un atdzimst. Šādu pieredzi nevar paturēt tikai sev. Pāvests norādīja, ka tāpēc kļūst aizvien svarīgāk, lai vārds tiktu dots jaunajām Baznīcām un tām, kuras vēl attīstās. Šajā kontekstā viņš atgādināja, ka satikšanās ar Krisu piepilda atsevišķu cilvēku un veselu tautu dzīves ar cerību, un ka labāka pasaule ir iespējama, ja vien mēs, sekojot Jēzum, iemācāmies katram brālim un māsai pasniegt roku.
