Francisks tiekas ar cisterciešu ordeņa ģenerālkapitula locekļiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs atzīmēja, ka “kopējs, kopiena” nozīmē iet kopā aiz Kunga Jēzus, lai būtu ar Viņu kopā, Viņu klausītos, Viņu vērotu gluži kā bērns, kurš vēro tēti, vai labāko draugu. Vērot Kungu, Viņa darbību, Viņa mīlestības un miera pilno seju, kas dažreiz kļūst sašutusi liekulības un aizvērtības priekšā, vai skumja ciešanu brīdī.
Svarīgu nozīmi pāvests piešķir tādai vērošanai, kas notiek kopā, kopienā, tāpat kā to darīja divpadsmit apustuļi, kuri vienmēr staigāja kopā ar Jēzu. Viņi bija atšķirīgi, dažreiz nebija vienisprātis, katram bija kaut kas savs, arī sava lepnība. “Tāpat ir ar mums,” teica Francisks. “Un tomēr – mūs nebeidz pārsteigt un sagādāt prieku šī dāvana, proti, būt kopienai, tādiem, kādi katrs no mums esam – nepilnīgi, nevienādi, bet iesaistīti, aicināti palikt un iet kopā ar Viņu, Mūsu Skolotāju un Kungu.”
Turpinot vērsties pie cisterciešu ordeņa kopējās regulas piederīgajiem, pāvests aicināja būt atvērtiem pret šo “kopējo Kristus vērošanu”. Francisks atzīmēja, ka tā nozīmē nemitīgus centienus pāraugt no “aizvērta es” uz “atvērtu es”, no sirds, kas centrēta sevī, uz sirdi, kas iziet no sevis un iet pretim otram. Pāvests apgalvoja, ka tas pats attiecas uz visu kopienu – no autoreferenciālas kopienas tai ir jāpāriet uz ārēji vērstu kopienu, kas ir “pretimnākoša un misionāra”. Francisks piebilda, ka tāda ir “kustība”, ko Svētais Gars vienmēr cenšas iedzīvināt Baznīcā, darbojoties katrā tās loceklī un katrā kopienā un institūcijā.
“Tā ir kustība, kas aizsākusies Vasarsvētkos, Baznīcas “kristības” brīdī. Tas pats Gars ir iedvesmojis un turpina iedvesmot lielu daudzumu dzīves harizmu un formu, kas veido lielu “simfoniju”. Formas atšķiras cita no citas, bet, lai būtu daļa no “ekleziālās simfonijas”, tām ir jāpaklausa šai “kustībai uz āru”. Pāvests paskaidroja, ka tas nenozīmē haotisku staigāšanu, gluži pretēji, tā ir iešana kopā, kur visi ir saskaņoti vienīgajā Baznīcas sirdī, kas ir mīlestība, kā to ar lielu entuziasmu ir apgalvojusi svētā Terēze no Bērna Jēzus.
Atgriežoties pie “Baznīcas simfonijas” jēdziena, pāvests atzīmēja, ka kopējās regulas cistercieši ir gatavi apskaut “Baznīcas lielo misionāro elpu”, augsti novērtējot mijiedarbību starp vīriešu un sieviešu atzariem, kā arī kultūru daudzveidību, jo ordenī ietilpst gan aziātu, afrikāņu, latīņamerikāņu, ziemeļamerikāņu un eiropiešu tautu piederīgie. Pāvests pateicās cisterciešiem par ieguldījumu, ko tie sniedz sadarbībā ar visu Baznīcu, sekojot laika zīmēm, kas šodien liek tikties ar atšķirīgo, ar dažādo.
Francisks vēlējās izcelt vēl vienu aspektu, kas ir raksturīgs cisterciešiem. Tā ir nabadzība, kas piemērojama gan attiecībā uz garu, gan materiālajiem labumiem, lai būtu vairāk atvērti pret Kungu. Tāpēc pāvests aicināja slavēt Dievu par visu, par vecumu un par jaunību, par slimību un labu veselību, par kopienām, kas piedzīvo “rudeni” un tām, kuras bauda “pavasari”. “Pats svarīgākais,” teica Francisks, “ir neļaut, lai ļaunais nozog cerību”. Pateicies par vizīti, pāvests novēlēja, lai Jaunava Marija pavada un vienmēr atbalsta cisterciešu gājumu, kā arī aicināja viņus lūgties par sevi.
