Francisks: "Ģimene nav ideoloģija, tā ir realitāte!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
24. oktobrī, pieņemot audiencē šīs mācību iestādes studentus un pasniedzējus, Francisks atzīmēja, ka ir apritējuši 5 gadi, kopš ar Motu proprio “Summa familiae cura” viņš ir vēlējies “investēt” šai svētā Jāņa Pāvila II atstātajā mantojumā, kas aizsākts 1981. gadā.
“Esmu vēlējies piešķirt tam jaunu sparu un plašāku attīstību, lai atbildētu uz izaicinājumiem, kas ir radušies trešā gadu tūkstoša sākumā,” paskaidroja Francisks. Attīstībai, ko garantē akadēmiskā kvalitāte teoloģiskajās disciplīnās, kā arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs, pāvests piešķir īpašu nozīmi, jo tās nodrošina nepieciešamās kompetences, lai izprastu attiecību vērtību, kas piemīt ģimenei. Francisks atzīmē, ka teoloģijai, kas vēlas būt šī uzdevuma augstumos, ir jāizstrādā kristīgā vecāku, bērnu un brālīguma vīzija, kas atbilst ģimeniskajai pieredzei, raugoties no visas cilvēku un kristīgās kopienas apvāršņa. Kā ļoti svarīgu Svētais tēvs aicina attīstīt arī vecvevāku godināšanas kultūru.
Uzrunā Pontifikālā Laulības un Ģimenes zinātņu institūta kopienai, pāvests norādīja, ka Baznīcas misija šodien steidzami liek integrēt laulāto teoloģiju ar konkrētāku ģimenes stāvokļa teoloģiju. “Vēl nepieredzētas vētras, kas šai laikā pakļauj pārbaudījumiem ģimeniskās saites, prasa uzmanīgu izšķirošanas prasmi, lai spētu uztvert dievišķās gudrības un žēlsirdības zīmes,” teica Francisks. Ievērojot krīzes cēloņus, viņš aicināja nepazaudēt no redzesloka arī mierinājuma zīmes, tādas, kā ģimenes sadarbība smagos brīžos.
Pāvests atgādināja, ka ģimenes ir un paliek neaizvietojama cilvēcisko pamatattiecību “antropoloģiskā gramatika”. Visu solidaritātes un mīlestības saišu spēku smeļamies ģimenē. Ja šī “gramatika” tiek atstāta novārtā, vai tiek satricināta, tad visa cilvēcisko un sociālo attiecību kārtība cieš no ievainojumiem. Pie tam, dažreiz šie ievainojumi ir ļoti dziļi. Francisks jautāja: “Vai sociālais brīvprātīgo kalpojums nerod no šīm vecāku un brāļu mīlestības saiknēm simbolus savām labākajām attiecībām? Vai rūpes par neaizsargātajiem savu sakni nerod rūpēs par vājākajiem ģimenē?”
Norādījis uz šīm, tikko minētajām “izaicinājuma robežām”, pāvests uzsvēra, cik svarīgi visas sabiedrības labā ir ievērot katru ģimeniskās mīlestības sastāvdaļu, ne tikai to, kas attiecas uz laulāto pāri vien. Svētais tēvs uzsvēra, ka laulības un ģimenes kvalitātei ir izšķirīga loma tajā, kāda būs katra cilvēka mīlestības kvalitāte. Tāpēc atbildība uzklausīt ģimenes gulstas gan uz valsti, gan Baznīcu. Pāvests sacīja:
“Ģimene ir jāsargā, nevis jāiesloga, tai ir jāpalīdz augt tā, kā tai ir jāaug. Ir jāuzmanās no ideoloģijām, kas iejaucas, mēģinot skaidrot, kas ir ģimene no ideoloģiskā skatu punkta. Ģimene nav ideoloģija, tā ir realitāte. Un ģimene aug ar realitātes vitalitāti. Taču, tad, kad ideoloģijas vēlas izskaidrot, kas ir ģimene, vai pārkrāsot ģimeni, notiek tas, kas notiek. Ir ģimene, kurai piemīt žēlastība, ka vīrietis un sieviete mīl viens otru un rada, un lai izprastu, kas ir ģimene, vienmēr ir jāatgriežas pie konkrētā, nevis pie ideoloģijām. Ideoloģijas sagrauj, ideoloģijas iejaucas, lai pavērtu ceļu sagrāvei. Uzmanieties no ideoloģijām!”
Pāvests aicināja negaidīt, ka ģimene būs perfekta, pirms parūpēties par tās aicinājumu un iedrošināt tās sūtību. “Pirms neatradīsimies debesīs, laulībai un ģimenei vienmēr būs nepilnības,” teica Francisks, pieminot to, ko viņš bieži saka jaunlaulātajiem, proti: “ja vēlaties, strīdieties, taču, ar noteikumu, ka dienas beigās salīgstat mieru.” “Šai, plaisu pilnajā sabiedrībā, daudz kas ir atkarīgs no atgūtā prieka Dieva iedvesmotās ģimenes ceļā,” uzrunas noslēgumā atzīmēja pāvests. Viņš atgādināja, ka Vienpiedzimušā Dēla iemiesošanās veselus 30 gadus sastāvēja no dzīves un no iesakņošanās ģimenisko un kopienas saišu iekšienē. “Tas nebija vienkāršs “gaidīšanas” laiks. Tas bija visparastākā cilvēciskā stāvokļa “izprašanas” laiks, nenovēršot skatienu no “Dieva lietām” (sal. Lk 2,49).” Pāvests novēlēja, lai Kungs pavada svētā Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā Pontifikālā Laulības un Ģimenes Teoloģijas institūta kopienas ticības dedzību un darbu, atbalstot, rūpējoties un iepriecinot ģimeni.
