Edīte Bruka un "gaismas punkti" cilvēces vēstures vistumšākajos bezdibeņos

Francisks

Kad 2021. gada 26. janvārī, Shoa atceres dienas priekšvakarā, avīzē “L’Osservatore Romano” izlasīju Frančeskas Romanas De Andželis interviju ar Edīti Bruku, paliku aizkustināts par šīs sievietes mierīgo un gaišo spēku. Savā dzīvē viņa ir spējusi atrast un vēlāk literārajā darbībā atspoguļot dažādos “gaismas punktus”, ko saskatījusi cilvēces vēstures vistumšākajos bezdibeņos. Es aizvēru avīzi un piezvanīju direktoram Andrejam Mondam, lūdzot viņa starpniecību, lai iepazītu un iespējams, satiktu Brukas kundzi.

Nepilnu mēnesi vēlāk devos uz tikšanos viņas mājās Romas centrā. Tā bija emocionāla vizīte mums abiem. Par savām izjūtām Brukas kundze ir vēlējusies pastāstīt, un esmu viņai par to pateicīgs, šai grāmatā, kurā iekļauta pieredze, par kuru stāstīt ir ļoti grūti.

Tikko izkāpu no lifta, ieraudzīju kundzi, kura bija izgājusi man pretim pa dzīvokļa durvīm un sagaidīja mani gandrīz klusējot, jo aizkustinājums viņai traucēja runāt. Starp asarām, kuras nemitīgi guva virsroku, viņa man pateicās par apmeklējumu un es, savukārt, pateicos viņai par sniegto liecību, par to, ko ir sniegusi visus šos gadus, pareizāk sakot, par liecību, kas ir bijusi un turpina būt. Dzīvā piemiņa – lūk, kas stāvēja manā priekšā. Tā bija saglabājusies šai trauslajā un elegantajā, 90 gadus vecajā kundzē, kurai piemita tas spēks, kurš ļauj raudāt, un pieņemot un nepretojoties asaru dāvanai, es kontemplēju dzīvo piemiņu cilvēka veidolā.

Viņa mani uzņēma viesistabā kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem un mēs uzkavējāmies ilgstošā sarunā. Atceros, ka tika runāts par “gaismas punktiem”, kurus viņa prasmīgi aprakstīja savās grāmatās, bet arī par daudz ko citu, par vecu ļaužu dzīves apstākļiem, par savu vīru Nelo Rizi, kurš ilgstoši cieš no Alcheimera slimības, par kino. Sarunas risinājās ģimeniskā mājas gaisotnē.

Pēc tam mēs sazinājāmies un tikāmies publiskos pasākumos, bet nesen viņa viesojās pie manis Svētās Martas namā. Atkal bija 27. janvāris, Shoa piemiņas diena. Šai laikā situācija pasaulē bija mainījusies un atkal sākuši pūst kara vēji, arī Eiropā. Edītes kundze bija atnākusi mani apciemot kopā ar savu uzticamo palīdzi, ukrainieti Olgu, ar kuru, bez šaubām pārrunājām par to, kas notiek šai izmocītajā zemē.

Cik svarīgi ir nepazaudēt piemiņu! Ir vajadzīgi cilvēki, kuri tikai dzīvojot vien, uztur šo piemiņu, turpina uzraudzīt, lai nenodziest tās uguns. Edīte un Olga man atnesa pašceptu maizi, kura atgādināja par “pazaudēto mammas maizi”, ko rakstniece ir iemūžinājusi savā grāmatā. Iespējams, neviena maize nekad nav pilnīgi pazaudēta un to vienmēr var atgūt.

Cerība dzimst vienmēr no jauna un vienmēr mūs pārsteidz. Viņa ir mazā māsiņa, kas aiz rokas ved divas lielākās – Ticību un Mīlestību, kā to apdzied Pegī (Péguy). Šī, nu jau vairs nepazaudētā maize iegūla mūsu rokās. Mēs to kopā lauzām un ēdām. Vienkāršs, cilvēcisks žests. Kā lūgšana. Tā, gandrīz klusumā, bijām izveidojuši kompāniju un kopā ēdām maizi. Varbūt, tieši tā var sākt no jauna, sākt visai cilvēcei, darot kaut ko kopā, varbūt pat visvienkāršāko lietu, tādu kā ēšana.

Cilvēce ir kaut kas delikāts, trausls, vienmēr gatavs salūzt, sabojāties, samaitāties. Bet dažreiz arī gadās satikt cilvēkus, tādus, kā Edītes kundze, un atklāt, ka tiem ir neiedomājami resursi, spēks, kas izriet nez no kurienes, un kas pārspēj katru pretspēku un ļauj palikt cilvēcīgiem.

Grāmata, ko turat savās rokās, ir mēģinājums pastāstīt par šo tikšanos, kas man deva daudz spēka un cerības, kā arī pateicības, paļāvības izjūtu, kuru, kā esmu pārliecināts, saņems arī tie, kuri izvēlēsies to lasīt. Vismaz, tāds ir mans novēlējums.

Tulkoja Inese Šteinerte